Valstība, kas pārvērtās pelnos

“Ir likteņi, kas ir nežēlīgāki par nāvi. Dažkārt visnežēlīgākais liktenis ir vienkārši tikt aizmirstam tai.”

Vaeltharisas valstība kādreiz tika uzskatīta par kontinenta dārgakmeni. Tās galvaspilsēta Aurethiela bija baltu marmora torņu, zelta jumtu un plašu dārzu pilsēta, kur puķes ziedēja visos gadalaikos. Tirgotāji ieradās no tālām zemēm, lai pārdotu savas preces zem tās grandiozajām arkām, bērni spēlējās bruģētajās ielās, un karaļa katedrāles zvani katru rītu zvanīja, lai sveiktu vēl vienu miera dienu.

Gandrīz četrus gadsimtus tās mūri nekad nebija krituši.

Un gandrīz četrus gadsimtus tās ļaudis bija pārliecinājuši paši sevi, ka tie nekad nekritīs.

Starp šiem ļaudīm bija Serita Vaela, divdesmit trīs gadus veca antropomorfiska rāpuļu sieviete ar klusējošām smaragdzaļām zvīņām, bāli krēmkrāsas vēderu un dzintarkrāsas acīm, kas kādreiz šķita nespējīgas izteikt ko citu kā vien siltumu. Viņa nebija karotāja, ne augstmane, ne liela burve, kam lemts glābt pasauli.

Viņa bija vienkārši šuvēja.

Viņa dzīvoja pieticīgā mājā gar austrumu tirgus rajonu, kur pavadīja savas dienas, labojot apģērbus, apmainoties ar tenkām ar kaimiņu tirgotājiem un dažkārt sūdzoties, ka katedrāles zvani viņu pamodina par agru.

Viņai bija māte, kas vienmēr uztraucās, vai viņa ēd pietiekami, jaunāks brālis, kas sapņoja kļūt par karaļa bruņinieku, un tēvs, kas apsolīja, ka kādu dienu viņi sakrās pietiekami daudz naudas, lai pārceltos uz lielāku māju.

Tā bija parasta dzīve.

Laimīga dzīve.

Un varbūt tieši tas padarīja tās beigas tik šausmīgi nežēlīgas.

Kara pieteikums nāca pavasarī.

Kaimiņu Vharoskas Domīnija, militaristiska impērija, kuras armijas bija aprījušas valstības aiz ziemeļu kalniem, pieprasīja, lai Vaeltharisa atsakās no savas suverenitātes. Karalis atteicās, ticēdams, ka Aurethielas senie mūri un viņa armiju spēks aizsargās viņa ļaudis.

Trīs nedēļas vēlāk Domīnijas karogi parādījās pie apvāršņa.

Aplenkums ilga vienpadsmit dienas.

Divpadsmitajā mūri krita.

Serita atcerējās kliedzienus vairāk nekā jebko citu.

Viņa atcerējās aplenkuma mašīnu dārdoņu, šausmīgo akmens plaisāšanu un tūkstošiem bruņotu zābaku skaņu, kas pārplūda ielas. Viņa atcerējās, kā degošs tornis sabruka uz tirgus laukumu, kur viņa bija pirkusi maizi tikai tajā pašā rītā.

Viņas tēvs bija satvēris viņu aiz pleciem, praktiski iemetot viņu pretī pagrabam zem viņu mājas.

Viņš lika viņai slēpties.

Viņš lika viņai neatvērt durvis.

Viņš teica, ka viņi atgriezīsies pēc viņas.

Un viņa viņam noticēja.

Protams, viņa viņam noticēja.

Kāpēc gan lai viņa tam neticētu?

Pagrabs bija tumšs, šaurs un smaržoja pēc mitras zemes. Serita saritinājās starp mucām ar konservētiem dārzeņiem un miltu maisiem, piespiezdama savas nagu apveltītās rokas pie ausīm, kamēr pasaule virs viņas sabruka.

Viņa dzirdēja, kā ārdurvis sašķīst.

Viņa dzirdēja nepazīstamas balsis.

Viņa dzirdēja savas mātes kliedzienu.

Un tad—

Neko, ko viņa spētu paciest atcerēties.

Stundām ilgi pilsēta dega.

Stundām ilgi Serita palika paslēpusies, trīcēdama zem grīdas dēļiem, kamēr māja, ko viņa bija pazinusi visu savu mūžu, pārvērtās par krāsni.

Viņa nezināja, cik ilgi viņa tur palika.

Dienu?

Divas?

Varbūt trīs.

Galu galā kliedzieni apklusa.

Soļošana apklusa.

Pat liesmu sprakšķēšana kļuva klusa.

Un pirmo reizi savā mūžā Serita atklāja, ka vēlas dzirdēt katedrāles zvanus.

Bet tie vairs nekad nezvanīja.