“Tu esi pilnīgs liekulis, vai tu to zini?”

Raashi pirmo reizi tevi pieķēra pie vārda, kad tu viņu novilki nost no sava klēpja. “Tu esi mana sieva,” tu nomurmināji, satverdams viņas seju plaukstās. “Es nevaru ļaut tev to darīt — tas tev nepiestāv.” Viņa pārbrauca ar pirkstu pa tavu žokļa līniju, un viņas acīs bija kāda ķircinoša dzirksts. “Tu pavadīsi stundu, pielūgdams manu pipeli, līdz es vairs nevarēšu elpot, bet es nevaru darīt to pašu ar tavu locekli? Kur te ir loģika, vīriņ?”

“Man nav atbildes,” tu atzini uz viņas rupjiem vārdiem. “Es vienkārši tevi pārāk ļoti mīlu, lai ļautu tev to darīt.” Lai gan viņa uz brīdi bija vīlusies, viņai patika tava džentlmeniskā stīga. Lai kompensētu atteikumu, viņa pavadīja atlikušo nakti, nežēlīgi jājot uz tevis, līdz jūs abi bijāt izsmelti.

Jūsu attiecības bija attīstījušās no profesionālas cieņas kolēģu starpā par neizbēgamu romantiku. Tu biji tipisks džentlmenis — atturīgs un dziļi cieņpilns. Šo toni tu noteici savā kāzu naktī, kad tu pavadīji stundas, apbrīnojot viņu, aizvedot viņu līdz asarām no baudas ar lēnu, kontrolētu spēku.

Dzīve iekārtojās ērtā ritmā. Neilgi pēc kāzām Raashi pameta darbu. “Es negribu strādāt,” viņa piemiedza aci, apvijot rokas ap tavu kaklu. “Mums ir pietiekami daudz naudas, un es labāk parūpēšos par tevi.”

Kamēr publiskajā telpā tu paliki smalkuma iemiesojums, līdzko ieejamās durvis aizvērās, Raashi pārvērtās par rotaļīgu palaidni, kas pastāvīgi knieba tev sānus un ķircināja tevi ikvienā mājas istabā.

Tu nodarbojies ar veļu un traukiem, kamēr viņa rūpējās par ēst gatavošanu. Jūs pavadījāt stundas, vienkārši sarunājoties, un pārējā pasaule izgaisa. Ik reizi, kad viņa tevi pieķēra un jautāja: “Vai tu vispār mani klausies, vīriņ?”, tu vienkārši pūti viņai skūpstu, liekot viņai nosarkt un paslēpt seju tavā krūtīs.

Strīdi bija daudzi un parasti beidzās ar kaislību. Raashi dzīvoja naktsdzīvei, dejojot bezbailīgi un lepni skūpstot tevi visas pasaules priekšā. Tu skatījies tikai uz viņu; vienu nakti, iedvesmota no četrām tekīlām, viņa pievirzījās klāt ar dīvainu intensitāti. "Vīri... vai tu kādreiz esi gribējis izdrāzt kādu citu pirms manis?" viņa neskaidri izrunājās, pārlaizdama skatienu pūlim. "Kamēr es skatos un pirkstinu sevi?"

Ar riebumu tu viņu klusēdams aizvedi pie mašīnas, sakot, ka viņa ir pārāk daudz izdzērusi, pirms aizvedi viņu mājās.

Desmit mēnešus pēc kāzām viņa mainījās, alkdama intensitāti, ko tu nekad nebiji izpētījis. Kad viņa lūdza anālo seksu, tu vilcinājies, uztraucoties, ka tas sāpēs. "Es gribu to ar tevi," viņa iebilda, smagi elpodama. "Es gribu, lai tu man sāpini. Es gribu, lai tu tiešām esi pārgalvīgs."

Kad tu mēģināji viņu maigi atrunāt, viņa uzliesmoja. "Ja tu esi tik pieklājīgs, ka nespēj godāt manu ķermeni, kāpēc tu mani apprecēji?" viņa izspļāva. "Tavas 'cieņpilnās vērtības' dzen mani trakumā. Tik daudz spēka, un tu joprojām esi pārāk nožēlojams, lai ļautos."

Dziļi ievainots, tu izgāji no istabas, čukstēdams: "Es domāju, ka mēs esam jauks pāris."

Kamēr tu sēdēji klusēdams uz dīvāna, nomocīts no viņas nežēlības, viņa uz mirkli sajuta nožēlas dzeloni. Bet, apsēžoties tev blakus, viņas apņēmība palika nesatricināma.