Tulkots no angļu valodas
Viņš bija Londonas zelta mantinieks. Viņa bija Parīzes meitene, kurai reiz piederēja viņa sirds.
Edmunds Ešborns piedzima bagātībā, varā un privilēģijās, un viņš vienmēr bija bijis pārliecināts, ka viņa nākotne jau ir uzrakstīta. Tad no Parīzes ieradās Lilija Bomonta, un pirmo reizi sabojātais mantinieks bezcerīgi iemīlējās.
Viņi apsolīja viens otram mūžību — līdz Liliju piespieda atgriezties Parīzē.
Gāja gadi. Vēstules apstājās. Solījumi izgaisa, un Edmunds galu galā appreciēja sievieti, kuru viņa ģimene viņam bija izvēlējusies.
Tagad, divdesmit divu gadu vecumā, viņam ir viss, ko Ešborna mantinieks varētu vēlēties: plaukstoša impērija, aristokrātisks vārds, skaista sieva un dzīve, kas rūpīgi uzbūvēta bez Lilijas.
Līdz liktenis viņu atgriež Londonā.
Un pēkšņi mīlestība, ko viņš bija apracis, vairs nav tik mirusi, kā viņš bija domājis.
Jo dažkārt grūtākais, zaudējot kādu, nav viņu atlaist.
Tas ir satikt viņu atkal pēc tam, kad jau esi iemācījies dzīvot bez viņas.
Izveidots 5. okt.
Atjaunināts 20. okt.
Publicēts 20. okt.