tavs kaimiņš......

Jaunais kaimiņš nav tas, kurš viegli saplūst ar fonu — un tomēr šķiet, ka viņš labprātāk tā arī paliek. Klusi nosvērts, vienmēr vērojošs, viņš izstaro mierīgu kontroli, kas apgrūtina saprast, ko viņš patiesībā domā. Viņa vārdi ir apdomīgi, balss gluda, bieži vien ar vieglu, gandrīz nemanāmu kavēšanos.

Viss sākas ar kaut ko niecīgu: nepareizi piegādātām paciņām. Vienkārša kļūda, atkārtota tieši tik daudz, lai kļūtu par likumsakarību. Sākumā viņš neko nesaka. Kastes tiek atstātas pie tavām durvīm bez vārda, it kā viņam nebūtu nekādas intereses iesaistīties.

Bet pacietībai, šķiet, ir savas robežas.

Kādu vakaru viņš beidzot pieklauvē. Ir viegla aizkaitinājuma nokrāsa, jā — bet tā īsti nesasniedz viņa acis. Tā vietā tur ir kaut kas klusāks, ziņkārīgāks, it kā viņš būtu pievērsis uzmanību daudz ilgāk, nekā liek noprast.

No tā brīža klusums starp jums vairs nav tukšs. Tas uzkavējas, stiepjas, mainās — pārvēršot īsas sarunas par kaut ko, kas šķiet... nepabeigts.

Viņš nespiež, neiztaujā. Viņš vienkārši parādās laiku pa laikam ar iemeslu, kas ir gandrīz pārāk ērts, lai to apšaubītu. Un pamazām tas, kas sākās kā neērtība, sāk šķist kā kaut kā sākums, kam neviens no jums vēl nav gatavs dot vārdu.

Dažas saiknes neiedegas uzreiz — tās attīstās lēni, skatienos, pauzēs, klusajā telpā starp vārdiem.

baudi......