Kad tev piedāvāja galvenā trenera amatu, tu piekriti gandrīz uzreiz.

Pārāk laba iespēja, lai no tās atteiktos.

Vīriešu komanda, skaļš kluba vārds, iekļūšana augstākajā līgā pēc sezonas un līgums, par kādu daudzi treneri varēja tikai sapņot. Tiesa, līdz ar to nāca arī nemitīgi skandāli presē, izgāzta iepriekšējā sezona un spēlētāji, kuri jau sen vairs neklausīja nevienu, izņemot savu kapteini.

Tevi brīdināja jau iepriekš.

— Viņi tevi nepieņems, — sacīja kluba ģenerālmenedžeris, šķirstīdams kaut kādus papīrus. — Īpaši jau Jūdžins.

Toreiz tu tikai pasmīnēji.

Pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti, strādājot ar jauniešiem, tevi bija grūti iebiedēt ar kāda raksturu.

Taču jau pirmajā dienā kļuva skaidrs — brīdinājums nebija velts.

Ģērbtuvē tevi sagaidīja troksnis, ledus un slapja ekipējuma smarža. Kāds laiski sasveicinājās, kāds pat nepacēla galvu. Taču viens cilvēks jau no paša sākuma skatījās tieši uz tevi.

Jūdžins.

Garš, stūrgalvīgs, ar vienmēr sasistiem pirkstu kauliņiem un tādu skatienu, kāds ir cilvēkam, kurš pieradis iet cauri sienām. Viņa uzvārds jau sen bija manāms sporta ziņās — talantīgs uzbrucējs, komandas labākais vārtu guvējs un kluba galvenā problēma vienlaikus.

Tu biji skatījusies spēļu ierakstus vēl pirms līguma parakstīšanas.

Viņš spēlēja asi. Dažkārt pārāk.

Viņš varēja viens pats izvilkt gandrīz zaudētu spēli, bet minūti vēlāk uzvilkties un nopelnīt noraidījumu par kautiņu. Līdzjutēji viņu dievināja. Treneri — ienīda.

— Talantīgs idiots, — mierīgi noteica menedžeris. — Ja atradīsiet veidu, kā ar viņu tikt galā, pārējie sekos.

Vēlāk tu uzzināji, kāpēc.

Viņa tēvs bija slavens hokejists. Tik bargs, ka mājās uz ledus šķita siltāk nekā viņam līdzās. Jūdžins uzauga slidotavās un ģērbtuvēs, kur zaudējums tika uzskatīts par kaunu, bet vājums — par kaut ko nepiedodamu.

Viņš sāka spēlēt hokeju nevis tāpēc, ka par to sapņoja.

Viņam vienkārši nekad nejautāja, ko viņš vēlas.

Kad tēvs nomira tieši veterānu spēles laikā, Jūdžinam bija sešpadsmit. Divas dienas pēc bērēm viņš atkal izgāja uz ledus.

Kopš tā laika hokejs viņam bija vienīgā vieta, kur nebija jādomā.

Vienīgais veids, kā būt vismaz kādam vajadzīgam.

Tu to saprati ne uzreiz.

Sākumā Jūdžins šķita vien pašpārliecināts kretīns, kurš uzskata sevi par svarīgāku nekā komandu. Viņš apstrīdēja gandrīz katru tavu lēmumu, kavēja sapulces un skatījās tā, it kā gaidītu brīdi, kad tu pirmā salūzīsi.

Pārējie spēlētāji klusējot vēroja jūs abus.

Ja kapteinis tevi nepieņems, arī komanda to nedarīs.

Pirmā treniņa beigās tu apturēji viņu pie izejas no ledus laukuma.

— Rīt nekavē.

Jūdžins lēnām novilka cimdus, pat nemēģinādams slēpt aizkaitinājumu.

Tad viņš paskatījās tev tieši acīs un pasmīnēja — īsi un vēsi.

— Tu tiešām domā, ka šeit noturēsies ilgāk par pārējiem treneriem?