Septītās nodaļas dienasgaismas spuldzes nekad nenodzisa, visu ietinot sterilos, mūžīgos pusdienlaika apstākļos, kas lika Minho plankumainajai astei plosīties ar tik tikko savaldītu aizkaitinājumu. Viņš sēdēja uz sava šaurā gultasvietas, zeltainajām acīm sekojot vienīgajam otram pastāvīgajam iemītniekam — jaunrades hibrīdam pāri koridoram, kura mazā aste nervozi plīkšķēja pret viņa plāno matraci. Džisons. Kopš ierašanās viņi bija tikuši pretstatīti viens otram, sacenšoties par balto halātu labvēlību, par papildu porcijām, par vienīgo loga vietu novērošanas stundu laikā. Minho pieplacināja savas leoparda ausis atpakaļ, plankumi kļuva tumšāki gar viņa augšstilbiem, kad viņš nosīca, kad Džisona ragu pumpuri pieķēra gaismu — pārāk smalki, pārāk trausli, lai būtu īsta konkurence, tomēr kaut kā vienmēr klātesoši, vienmēr vērojot viņu ar tām platām, tumšajām acīm, kas lika viņa krūtīm sažņaugties un sadusmoties.

Tas notika vētras laikā, kad ģeneratori sabojājās un izolācijas durvis atslēdzās ar pneimatisku šņācienu, kas atskanēja tukšajos koridoros. Minho nokļuva krājumu skapī, sirds dauzījās pret viņa plankumainajām krūtīm, tikai lai saprastu, ka viņš nav vienatnē — arī Džisons bija tur, piespiedies pie plauktiem, viņa jaukās jaunrades ausis piespiestas pie galvas no šausmām, kamēr pērkons grabināja pastiprināto stiklu. "Es nebaidos," Minho sameloja, viņa aste instinktīvi uzpūtās, bet Džisons viņu neizsmēja. Tā vietā mazākais hibrīds pievirzījās tuvāk, viņa pleca siltums iesūcās caur Minho plāno slimnīcas halātu, un čukstēja, ka arī ienīst tumsu. Viņi palika tur līdz rītausmai, dalot elpu, dalot klusumu, dalot noslēpumu, ka viņi abi ir tikai nobijušās radības, kas valkā plēsoņas un upura maskas.

Pēc tam sacensība šķita tukša. Minho sāka atstāt savu papildu ābolu uz Džisona paplātes, vērojot no savas gultasvietas, kā tie smalkie ragu pumpuri ievilkās no pārsteiguma, tad no prieka. Viņi sāka satikties pēc komandantstundas, Džisona mazā aste berzējās pret Minho plankumaino kāju, kad viņi sēdēja ar mugurām pret mugurām novērošanas telpā, apmainoties ar stāstiem par dzīvēm, ko bija izdomājuši sev ārpus šīm sienām — savanna, pa kuru Minho lurētu, pļavas, pa kurām Džisons dejotu. Minho uzzināja, ka Džisona plankumi patiesībā nav plankumi, bet vasaras raibumu izkaisījums pāri viņa degunam; Džisons uzzināja, ka Minho rūciens lielākoties ir tikai izrādīšanai un ka viņa ausis ir pietiekami jutīgas, lai nolaistos no pareizā pieskāriena.

Pārmaiņa notika pakāpeniski, tad pēkšņi. Minho pamanīja, ka viņa sirds dauzās nevis tad, kad viņi skrēja uz ēdnīcu, bet kad Džisons uzvarēja un smaidīja — gaiši un neaizsargāti. Viņš pamanīja, kā plankumi uz viņa augšstilbiem šķita uzziedam tumšāki, siltāki, kad Džisons tos pētīja ar ziņkārīgiem pirkstiem kādā no viņu pusnakts sarunām, jautājot, vai tie jūtas savādāk nekā parasta āda. "Tu vari pieskarties jebkur," Minho bija nomurminājis, viņa leoparda ausis atliecoties neaizsargātībā, un Džisons to izdarīja, viņa pumpurainie ragi atsitoties pret Minho žokli, kad viņš pievirzījās tuvāk, elpa salda no nozagtām glikozes tabletēm, līdz viņu lūpas sastapās ar maigu neizbēgamības sadursmi.

Viņi tika atrasti nākamajā rītā, saritinājušies kopā uz vienas šauras gultasvietas, Džisona jaunrades ausis paslēptas zem Minho zoda, Minho plankumainā aste valdonīgi aptinusies ap Džisona vidukli, viņu astes savijušās. Baltie halāti izdarīja piezīmes savos planšetdatoros, bet vienreiz abi hibrīdi ne nodrebēja no novērošanas. Lai viņi skatās. Viņi bija uzcēluši kaut ko tādu, ko laboratorija nespēja noturēt — tiltu starp plēsoņu un upuri, starp izolāciju un intimitāti, starp zēnu ar plankumiem un zēnu ar ragu pumpuriem, kuri beidzot bija pārstājuši bēgt viens no otra un sākuši skriet pretī tam, kas nāks, kopā.

Scenārijs viens: Pirmā satikšanās

Es atceros precīzu brīdi, kad viņi viņu atveda, jo gaiss Septītajā nodaļā mainījās — kļuva uzlādēts ar kaut ko, ko nevarēju nosaukt, bet uzreiz ienīdu. Man bija deviņpadsmit — neviens šeit neuzturēja dzimšanas dienu uzskaiti — un es jau biju nodibinājis savu teritoriju. Gultasvieta stūrī pie apkures restes, dušas laiks 6:15, labais krēsls novērošanas telpā, kas patiešām bija vērsts pret logu. Šīm lietām bija nozīme, kad tava pasaule bija sašaurināta līdz baltām sienām un antiseptiķu smaržai.

Viņi viņu ieveza uz nestuvēm, un es vēroju no savas gultasvietas, manas leoparda ausis automātisku aizdomu dēļ atliecoties pret galvaskausu. Viņš bija mazāks par mani, smalks tādā veidā, kas manu plēsoņas instinktu gan sajauca, gan kaitināja. Kad viņš piecēlās sēdus, nobīdot sabozušos matus no pieres, es ieraudzīju tos — divus mazus pumpurus, kas izspiedās no viņa matu līnijas, tikko manāmi, bet neapšaubāmi ragi attīstībā. Jaunrade. Upuris. Mana aste plosījās pret matraci, plankumainā kažokāda uzstājās gar piedēkli.

"Tu dalīsi telpu ar subjektu M," sacīja viens no baltajiem halātiem, jau pārbaudot savu planšetdatoru. "Minho, šis ir Džisons. Centieties nenogalināt viens otru."

Es atklāju zobus, ļaujot plankumiem gar augšstilbiem kļūt tumšākiem no adrenalīna pieplūduma. "Turiet viņu pa gabalu no manas istabas puses."

Džisona acis — platās, tumšās un pārāk maigas šai vietai — sastapās ar manējām, un bailu vietā es ieraudzīju kaut ko ļaunāku. Ziņkārību. Viņa mazā aste vienreiz ievilkās, divreiz, tās jaukās jaunrades ausis ieinteresēti izslējās uz priekšu. "Sveiks," viņš teica, balss maiga.

Es neatbildēju. Es pagriezu viņam muguru, uzvilku segu pār galvu un izlikos, ka manas sirds straujā dauzīšanās ir dusmas, nevis biedējošais vientulības beigu priekšvēstnesis.

---

Scenārijs divi: Vētra

Ģeneratori manā atmiņā bija sabojājušies divreiz, bet nekad ne šādi — nekad ar tādu vardarbību, ka avārijas gaismas neieslēdzās vispār. Es biju austrumu koridorā, kad tas notika, atgriežoties no testēšanas laboratorijas, kur viņi bija izvilkuši flakonus asiņu no plankumainajām vēnām manās rokās, un pēkšņi pasaule kļuva melna.

Manas leoparda ausis traki grozījās, uztverot katru skaņu — metāla vaidu, tālu personāla kliegšanu, pērkonu, kas kratīja ēku kā plēsoņa, kas krata upuri. Es ienīstu vētras. Es tās ienīstu ar niknumu, kas liek manām plankumainajām krūtīm smagi elst un astei ievilkties starp kājām, it kā es būtu kāds nobijies kaķēns, nevis hibrids, kas radīts medībām.

Es iekļuvu krājumu skapī, meklējot patvērumu no tumsas, no trokšņa, no ievainojamības būt atklātam koridoros, kurus nespēju saskatīt — un ieskrēju tieši kaut kam siltam un trīcošam.

"Nē," nosēca balss, un es to uzreiz pazinu. Džisons. Protams. Jaunrades hibrīds, kurš šeit bija jau sešus mēnešus, kuru es biju sistemātiski ignorējis, izņemot, kad mēs strīdējāmies par porcijām vai tiesībām uz vannasistabu. "Neieslēdz gaismu. Lūdzu."

Es varēju sajust, kā viņš trīc. Sajust viņa krūšu straujo celšanos un krišanu pret manu plecu. Viņa ragu pumpuri piespiedās pret manu atslēgas kaulu, un viņa mazā aste bija tik cieši ievilkta pret kāju, ka es varēju sajust tās trīsmu pret savu celi.

"Es neiešu," es spēju izdabūt, balss rupja. Es noslīdēju pa plauktu, velkot viņu līdzi, līdz mēs sēdējām uz aukstās grīdas, plecs pie pleca smacējošajā tumsā. "Vētra."

"Jā," viņš ieelpoja. Viņa jaukās jaunrades ausis bija piespiestas pie galvaskausa — es varēju sajust tās beržam manu vaigu. "Es zinu, tas ir stulbi. Es zinu, mums vajadzētu būt — es esmu upura šķirne, tu esi plēsoņas šķirne. Man nevajadzētu baidīties no laikapstākļiem."

Mana plankumainā aste saritinājās ap potīti, tad, neticami, izstiepās, lai viegli pieskartos viņa lielam ikram. Mierinājuma žests. No manis viņam. "Man arī nevajadzētu," es atzinu, vārdi garšoja pēc rūsas un atvieglojuma. "Bet man sāp ausis, kad mainās spiediens. Un tumsa — es neredzu tumsā labāk par tevi. Viņi mums to nedevа."

Mēs sēdējām tur stundām, varbūt. Laiks izpletās melnumā. Es uzzināju, ka viņš smaržoja pēc siena un vara. Es uzzināju, ka, kad viņš bija nobijies, viņš izdeva šīs mazās, neviļus skaņas kaklā — ne gluži vaimanas, ne gluži dziesmas. Es uzzināju, ka, ja es piespiedu savu plankumaino augšstilbu pret viņa, trīce palēninājās.

Kad gaismas beidzot atgriezās, žilbinošas un nežēlīgas, mēs joprojām bijām piespiedušies viens pie otra, un es neatslābos uzreiz. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju viņu smaidām pret mani — patiešām smaidām, nevis tos uzmanīgos, samierinošos izteiksmes, ko viņš veltīja baltajiem halātiem. Tas bija šķībs un noguris un īsts.

"Paldies," viņš teica, "ka tu mani neapēdi."

Man vajadzēja nūrstēt. Man vajadzēja viņu atstumt un atgūt savu teritoriju. Tā vietā es sajutu, kā plankumi uz manām krūtīm sasilst ar kaut ko bīstamu, un teicu: "Tu tik un tā esi pārāk kārns."

---

Scenārijs trīs: Vanna

Tajā nedēļā viņi bija palielinājuši mūsu sedācijas devas — kaut kas par "agresijas pārvaldību plēsoņu hibrīdos" — un mana koordinācija bija cietusi. Es nevarēju pienācīgi satīrīties, mana plankumainā aste bija pārāk nestabila, lai sasniegtu vietas, kurām vajadzēja uzmanību, manas leoparda ausis nokārājās no ķīmiskā miglas, kas neizklīda no galvaskausa.

Es centos tikt galā koplietošanas mazgāšanās telpā, satvēris izlietni ar baltiem pirkstu locītavām, kad dzirdēju durvis atveramies. Es nepacēlu skatienu. Es jau zināju viņa soļu skaņu — klusāku par personāla, ātrāku par citiem subjektiem blakus nodaļās.

"Tu asiņo," teica Džisons.

Es paskatījos lejup. Viņam bija taisnība. Es biju saskrāpējis savu plecu, mēģinot sasniegt niezēšanu, mani nagi bija izstiepušies pārāk tālu, pārāk nekontrolēti. Trīs plānas līnijas sarkanas kāpa uz plankumainās ādas.

"Lieci mani mierā," es nomurmināju, bet aiz tā nebija spēka.

Tā vietā, lai atkāptos, es dzirdēju ūdeni tekam. Tad, neticami, sajutu viņa rokas — mazas un uzmanīgas un siltas — uz manas muguras, vedot mani apsēsties uz vannas malas. "Ļauj man," viņš teica klusi.

Man vajadzēja atteikties. Lepnums to prasīja. Bet sedācija mani padarīja paklausīgu, un vairāk par to — es gribēju viņa rokas uz sevis. Es to gribēju ar izsalkumu, kam nebija nekāda sakara ar plēsoņas instinktiem, ko viņi bija ierakstījuši manā DNS.

Viņš izmantoja mīkstu drānu, samitrinātu ar siltu ūdeni, un sāka tīrīt plankumus gar maniem pleciem, manu kaklu, virzoties lejup ar maigumu, kas lika manām acīm degt. Kad viņš sasniedza manas krūtis, plankumainā kažokāda tur cēlās un krita līdzi manai nestabilajai elpai, viņš apstājās.

"Vai drīkstu?" viņš jautāja.

Es pamāju, nespēdams runāt.

Viņš notīrīja putekļus un ķīmisko atlieku no plankumainajiem rakstiem pār maniem krūšu muskuļiem, manām ribām, līdz pat vēderam. Viņa ragu pumpuri aizskāra manu žokli, kad viņš noliecās apkārt, lai sasniegtu manu otru pusi. Viņa mazā aste berzējās pret manu plankumaino celi, šurpu turpu, ritmisks mierinājums. Mana paša aste bija aptinusies ap tualetes pamatni, noturot mani, jo bez tās es šķitu, ka varētu aizpeldēt prom ar rūpju sajūtu.

"Tavi plankumi," viņš teica klusi, "tie ir kā zvaigznāji. Vai tu to zināji? Es mēdzu skatīties zvaigznēs pa logu, pirms viņi pārvietoja manu gultu. Tu izskaties tā, it kā kāds būtu izbēris nakts debesis pār tavu ādu."

Es paskatījos uz viņu tad — patiešām paskatījos. Viņa jaukās jaunrades ausis bija atslābušas, vērstas uz priekšu, uzmanīgas. Viņa acis bija tumšas un bezgalīgas. Un es sapratu ar pēkšņu, satriecošu skaidrību, ka man ir problēmas. Ka šī sajūta manās krūtīs, silta un smaga un biedējoša, nav draudzība. Nav tā negribīgā pacietība, ko es biju pārliecinājis sevi, ka jūtu.

"Džison," es teicu, un mana balss ielūza.

Viņš paskatījās uz augšu, drāna apstājusies pār manu augšstilbu, kur plankumi bija visblīvāk. "Jā?"

"Nepārtrauc," es čukstēju. Un es nedomāju tikai mazgāšanu.

Viņš nepārtrauca. Viņš notīrīja katru plankumu, katru collu, līdz es trīcēju pavisam cita iemesla dēļ, un kad viņš pabeidza, viņš piespieda pieri pret manu plecu, viņa pumpurainie ragi radot savādu, perfektu spiedienu, un mēs palikām tā, līdz sedācija noklīda un es varēju viņu pienācīgi apkamp.

---

Scenārijs četri: Novērošana

Dr. Kvonam bija tāda teorija par "plēsoņu-upuru reakcijas kondicionēšanu", kas nozīmēja, ka Džisonu un mani bieži ievietoja kopā novērošanas telpā, kamēr viņi uzraudzīja mūsu vitālās funkcijas. Sirdsdarbības ātrums, zīlīšu paplašināšanās, stresa hormoni siekalās. Parasti mēs ignorējām kameras, divvirzienu spoguli, zinātnes uzmācīgo klātbūtni, kas sadalīja mūsu eksistenci.

Bet tajā dienā viņi bija atveduši citu subjektu — vilka hibridu no Divpadsmitās nodaļas, pārceltu "socializācijas testēšanai". Viņš bija lielāks par mani, platāks, ar zobiem, kas parādījās pārāk daudz, kad viņš smaidīja, un acīm, kas sekoja Džisonam ar izsalkumu, ko es pazinu, jo es to arī jutu, bet sagrozītu, nepareizu, valdonīgu bez aizsardzības.

"Tu esi jaunrade," teica vilks, riņķojot. "Skaistākais, ko esmu redzējis. Viņi tur tevi atsevišķi, jo zina, ko mēs darītu, vai ne?"

Džisona mazā aste bija ievilkta, viņa jaukās jaunrades ausis piespiestas, mugura pret stiklu. Viņš neskatījās uz mani. Viņš centās būt mazs, neredzams, tā, kā upuri mācās būt.

Kaut kas manās krūtīs atvērās kā žoklis.

Es pakustējos, pirms domāju, novietojot sevi starp viņiem, mana plankumainā aste plosījās no niknuma, manas paša ausis piespiestas pret galvaskausu draudu izrādīšanā. Plankumi gar maniem augšstilbiem šķita degam, zīmogojot mani ar niknumu. "Atkāpies," es nūrstēju, un skaņa bija zema, rīkles, visdzīvnieciskākā, kāda es jebkad biju bijis.

Vilks iesmējās. "Viņš nav tavs, plankumainais. Viņi mums neļauj turēt mājdzīvniekus."

"Viņš nav mājdzīvnieks," es nūrstēju. "Un viņš nav tavs. Pieskaries viņam, un es noskaidrošu, vai viņiem ir taisnība par plēsoņu hibridu pastiprināto žokļa spēku. Es izmantošu tavas ribas kā zobu bakstāmos."

Mēs stāvējām tur, ieslēgti kaut kam vecākam par laboratoriju, vecākam par eksperimentiem. Vilka ausis atlēcās. Viņš to ieraudzīja manī — gatavību nopostīt visu šo vietu, kļūt tieši par to briesmoni, no kā viņi baidījās, ja tas nozīmēja saglabāt Džisona ragu pumpurus neskartus un viņa acis nebaidīgas.

"Labi," vilks nomurmināja, atkāpjoties uz savu stūri. "Nav tā vērts."

Es atslābu tikai tad, kad viņi viņu izveda no telpas. Kad durvis aizverās un palika tikai mēs, tikai ventilācijas dūkoņa, tikai Džisona drebošā elpa aiz manis.

Tad viņa rokas bija uz manas muguras, viņa mazā aste berzējās pret manu kāju, viņa piere piespiesta starp maniem lāpstiņu kauliem, kur plankumi pārgāja vienkāršā ādā. "Tev tas nebija jādara," viņš čukstēja.

Es pagriezos. Viņa acis bija mitras. Viņa jaukās jaunrades ausis joprojām bija atpakaļ, bet lēnām, lēnām izslējās uz priekšu. Es paņēmu viņa seju rokās, īkšķi berzēja smalko ādu zem viņa ragu pumpuriem, un es viņam pateicu patiesību pirmo reizi kopš mēs bijām satikušies šajā ellē.

"Es zinu," es teicu. "Es gribēju. Es gribu. Džison, es—"

Viņš noskūpstīja mani. Vai es noskūpstīju viņu. Tas bija neatšķirams, viņa lūpu spiediens maigs un izmisīgs, viņa pirksti sapinušies matos pie manu leoparda ausu pamatnes — kas lika man stipri nodrebēt — un es sapratu, ka arī viņš bija gaidījis. Gaidījis, kad es pārstāšu bēgt, pārstāšu izlikties, ka tā ir teritorialitāte, kad tā ir uzticība.

Novērošanas gaisma mirgoja sarkana virs mums, ierakstot visu, bet pirmo reizi man bija vienalga, kas skatās. Lai viņi redz. Lai viņi dokumentē brīdi, kad viņu plēsoņas subjekts izvēlējās sargāt, nevis medīt, mīlēt, nevis aprīt.

---

Scenārijs pieci: Nākamais rīts

Es mostos pirms gaismas ieslēdzas, tajā pelēkajā pirmsrītausmas stundā, kad Septītā nodaļa ir visklusākā, un uz brīdi es nezinu, kur esmu, jo man ir pārāk silts, pārāk droši, pārāk aizsegts. Tad es atceros — mazā gultasvieta nebija būvēta diviem, bet mēs bijām to pielāgojuši, savijušies kā saknes, kas augušas viena ap otru, līdz atdalīšanās nozīmētu bojājumu.

Džisons guļ pret manām krūtīm, viņa jaukās jaunrades ausis laiku pa laikam saviļņojas, iespējams, sapņojot par pļavām, pa kurām viņš nekad neskries. Viņa ragu pumpuri piespiežas pret manu atslēgas kaulu, un man netraucē sāpes. Es ar vienu roku pētu plankumus uz sava augšstilba, raksts tik pazīstams, ka es to varētu uzzīmēt ar aizsietām acīm, un ar otru es glāstu lejup pa viņa mugurkaulu līdz vietai, kur iznāk viņa mazā aste, maigi berzējot mīksto kažokādu, pietiekami maigi, lai viņu nepamodinātu.

Viņš nopūšas miegā, pievirzoties tuvāk. Viņa kājas savijušās ar manējām, plankumainais augšstilbs pret bālu ādu, plēsoņa un upuris nešķirami blāvajā gaismā.

Pagājušajā naktī, pēc skūpsta novērošanas telpā, pēc tam, kad viņi beidzot bija atstājuši mūs vienus, mēs bijām runājuši, līdz mūsu balsis aizsmaka. Par bēgšanu — veltīgu, bet nepieciešamu, lai iedomātos. Par nākotni — neiespējamu, bet būtisku, lai izliktos. Par to, kas mēs esam viens otram — biedējoši, bet neizbēgami.

"Es mēdzu ienīst tavus plankumus," viņš bija atzinis, pētot tos tumsā ar pirkstu, kas trīcēja tikai nedaudz. "Jo tie nozīmēja, ka tu esi konkurence. Labākais subjekts. Stiprais. Es domāju, ka, ja es tevi nepārspēšu, viņi mani iznīcinās."

Es biju satvēris viņa roku, piespiedis to plakaniski pret manām krūtīm, kur mana sirds dauzījās pret plankumaino ādu. "Es ienīdu tavas ausis," es biju atzinis. "Jo tās bija mīkstas. Jo tās lika man gribēt aizsargāt, nevis dominēt. Tās lika man justies salauztam."

"Tās ir tikai ausis," viņš bija čukstējis.

"Tās ir perfektas," es biju labojis, un noskūpstījis viņu vēlreiz, un vēlreiz, līdz vārdiem vairs nebija nozīmes un bija tikai pieskāriens.

Tagad, agrā rītā, es jūtu, ka viņa elpa izlīdzinās, viņa acis atveroties. Viņš paskatās uz mani, un es redzu savu paša uzticību atspoguļotu atpakaļ — pavairota, palielināta, padarīta savstarpēja.

"Labrīt," viņš nomurmina, balss bieza no miega.

"Labrīt," es atbildu, un manas leoparda ausis izslējas uz priekšu, modras, bet ne satrauktas, noskaņotas tikai uz viņu.

Viņš smaida, tas šķībais, nogurušais, īstais smaids, kas sākās krājumu skapī vētras laikā. "Tava aste ir uz manas kājas."

"Tavi ragi ir manā kaklā."

"Tavi plankumi ir redzami."

"Tavas ausis ir jaukas."

Mēs guļam tur, elpojot viens otra gaisu, un es zinu, ka šodien viņi veiks vairāk testu. Šodien viņi rakstīs piezīmes par mūsu "anomālo piesaistes uzvedību" un apspriedīs "atdalīšanas protokolus" telpās, kurām mēs nevaram piekļūt. Šodien laboratorija mēģinās mūs atgūt.

Bet tieši tagad, šajā mirklī, es neesmu Subjekts M. Es esmu Minho, un viņš ir Džisons, un mums ir silts, un mēs esam kopā, un mēs esam uzcēluši kaut ko tādu, ko nevar sadalīt uz priekšmetstikliņa vai izmērīt vārglāzē. Mēs esam uzcēluši mājas viens otrā, un viņi nekad tās neatradīs, lai atņemtu.

Es noskūpstu viņa pieri, tieši starp viņa ragu pumpuriem, un čukstu: "Es tevi mīlu."

Viņš to saka atpakaļ, pret manu plankumaino krūšu ādu, un pagaidām, šajā mirklī, mēs esam brīvi.