☠️Necronomichron 💨

🌈1. nodaļa no 3💨

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️PRIEKŠVĀRDS✨️

Sacculi Malum Viriditas – Alla Xul Elu

Leģenda vēsta par augu, kas dzimis neprātā... izaudzēts ar rokām, kuras laiks jau sen aizmirsis.

Nevis druīdi. Nevis burvji.

Akmensvīri.

Mistiķi, tik bezdievīgi, ka apgaismību sasniedza caur kosmiskas dūmu miglas plīvuru.

Viņi to nosauca par: "Necronomichron Sacculis Malum Viriditas."

Aptuveni tulkojot: "Ļaunās zāles maiss."

Neviens nezina, kur tā pirmo reizi iesakņojās. Daži saka, ka tā tika iestādīta asiņainā rituāla laikā, kad pati zeme kliedza. Citi apgalvo, ka tā dīgusi pasaulē starp pasaulēm, barota ar pelniem un aizmirstiem dieviem.

Dūmi?

Tie nebija tikai apreibinoši.

Tie bija atslēga—vārti—uz tumšākām dimensijām, kas pārsniedz mirstīgo saprašanu. Ikviens, kas tos ieelpoja, ne tikai apreibinājās...

Viņi kļuva tuvāk.

Kam?

Neviens nekad nebija drošs.

Pēdējā zināmā raža bija 1666. gadā pēc Kristus, vardarbīgas okultās tīrīšanas laikā tajā, ko vēlāk aizklās kā Lielo Londonas ugunsgrēku. Sarkanās Liesmas Ordenis apgalvoja, ka ir sadedzinājis maisu un aizzīmogojis vietu.

Viņi neizdevās.

Pagāja gadsimti. Leģenda izbālēja, ietīta mītos, pazudusi čukstos starp vēstures plaisām...

Līdz šim.

Ir uzradies jauns maiss—tā smarža bagātīga, tā aura nepareiza, tā spēks dzīvs.

Un kāds—vai kaut kas—atkal sācis to smēķēt.

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️Sākotnējā ziņa✨️

Šajā darbā ir atsevišķi vakari, kad es ilgojos pēc eksistenciālo šausmu paredzamības. Dodiet man laika plaisu, klejojošu demiurgu vai nolādētu artefaktu, kas raud asinis—vismaz šīs šausmas mēdz respektēt cēloņsakarības likumus. Bet nē—tieši šajā vakarā kaut kas bija izrāvies manā apziņā, kas bija daudz ļaunāks: tas bija jauns. Jaunas lietas mistiskajās mākslās reti ir labas. Tās vai nu ir aizmirstas kāda iemesla dēļ, vai arī izgudrotas ar kādu, kas izgudrojumu nepārdzīvoja.

Es meditēju. Vai mēģināju.

Sanktuma rietumu tornītis piedāvā ideālu izlīdzinājumu ar septiņām astrālajām vēja plūsmām, ļaujot skaidrai redzei—un tējai. Es tikko biju sasniedzis nepieciešamo klusumu, lai vērotu sapņēdāja ligzdas vietas atbalsis, kad sākās trīsas.

Nevis zemestrīces. Nevis fiziskas.

Leyline viļņi. It kā kāds būtu iekustinājis arfu stīgu, kas izgatavota no veciem kauliem un klejojošām dvēselēm.

Es atvēru acis. Istaba bija kļuvusi blāvāka, neskatoties uz mākoņu vai rietošas saules trūkumu. Mani aizsargi gar Lejas Austrumu pusi iedegās dzintarkrāsā. Apkārtējās maģijas pieaugums. Un vēl kaut kas... ar tekstūru. Ne tieši ļaunprātīgs. Bet uzmācīgs. Kā dūmi, kas ielīst slēgtā istabā.

Es nomurmināju lāstu, kas senāks par pieklājību, un nolaidos no tornīša, apmetnis plīvoja aiz manis kā nosodošs bibliotekārs. Ar žestu es izsaucu Agamotto Acu un atvēru portālu pussoļa laikā, otra kāja piezemējoties kādā šķietami notiesātā ēkā. Vienā no tiem pilsētas čaulām, par kurām attīstītāji apgalvo, ka tās kādu dienu kļūs par luksusa dzīvokļiem—neņemot vērā asins sūnas uz ugunsdzēsēju kāpnēm.

Gaiss dūca no statiskās elektrības. Mirgojums redzamajā spektrā—vārtejas aktivitāte, iespējams? Robeža starp šo pasauli un citu kļuva plānāka un pulsēja, it kā kaut kas caur to elpotu.

Un tad es to saodu.

Smaržu, ar kuru nebiju saskāries kopš savas bezatbildīgās jaunības: kanabiss. Bet ne tāds, kādu atrod tajos modernajos Midgardas dispanserijos ar nosaukumiem kā "Galaktiskā Ogu Svētlaime" vai "Tora Pērkona Sitiens". Nē, šis bija tumšāks. Sveķains. Salds ar naftas piesitienu un... kaut kādu eksotisku augli?

Manas acis sašaurinājās.

Maģijai bija pirkstu nospiedums. Tāpat katram burvestībai, lāstam, apburtam priekšmetam un nelicenzētam idiotam burvim ar spīdošu zizli un TikTok sekotājiem. Bet šis—šis bija dīvains visīstākajā nozīmē. Ne dēmonisks. Ne dievišķs. Kaut kas pa vidu.

Kāds muļķis bija atvedis kaut ko šurp. Kaut ko, kas nebija paredzēts neviena rokās.

Un spriežot pēc atlikušā arkāniskā starojuma, kas joprojām karājās gaisā kā slikta odekolona smarža, tas jau bija lietots.

Es nokļuvu kaut kādā patversmē ar nesaskaņotu mēbeļu klāstu, dažādi, ļoti nejauši, priekšmeti izmētāti apkārt. Tai skaitā lelle, kas noteikti bija apsēsta, bet drīz es atradu to, ko meklēju. Tā bija mugursoma—netīra, guļoša uz kafijas galdiņa un dūcoša ar atlikušo enerģiju. Man nevajadzēja burvestību, lai zinātu, ka tā tur nav bijusi ilgi.

Iekšā atradās liels maisiņš ar kaltētiem kanabisa ziediem. Izārstēti. Blīvi. Spilgti zaļi ar purpura svītrām un melnām vēnām, tik tumšām, ka tās mirgoja violeti blāvajā gaismā. Man nevajadzēja to pieskarties, lai zinātu, ka tas pulsē ar to pašu frekvenci, ko jutau leyline—senā spēka trīsas, kā dziedāšana valodā, kuru visums izliekas, ka aizmirsis.

(Blakus piezīme: Apmetnim nepatīk transportēt lauksaimniecības kontrabandu. Tas mēģināja ievietot maisiņu tuvējā atkritumu ugunī. Man nācās risināt sarunas.)

---

Atpakaļ Sanktumā, Apakšējā laboratorijā—kamerā, kas laba iemesla dēļ turēta atsevišķi no dzīvojamām telpām—es izklāju maisiņu uz obsidiāna darba galda. Aizsargglifi nodžirkstēja dzīvē ap istabu, veidojot aizsargājošu aizsardzības slāņus. Zāle palika... ziņkārīgi dzīvīga.

Es izņēmu vienu pumpuru no maisa un novietoju to uz apburtas Petri trauka—jā, tādi pastāv—un vēroju, kā tas sāk smalki mainīties. Nevis fiziski. Enerģētiski.

Tas nebija parasts uzlējums.

Tam bija dimensiju frekvences atbalsis—sena paraksts, kuru nevarēju īsti noteikt. Ne dēmonisks. Ne Fejku. Un noteikti ne Asgardiešu. Nē, šis bija kaut kas dziļāks. Kaut kas vecāks. Maģijas veids, kas nebija izmantots kopš laika, kad pasaule vēl čukstēja noslēpumus pati sev. Vārtejas maģija, jā—bet nevis ceļošanai. Tā nebija paredzēta portālu atvēršanai.

Tā bija paredzēta to audzēšanai.

No iekšpuses.

Es palielināju enerģētisko izlaidi caur Visredzošo Lēcu un klusējot vēroju, kā lauks uzziedēja uz āru: fraktāļu formas, spirāles un stīgas, kas stiepās uz iekšu—pret dvēseli.

Tad es to dzirdēju.

Nevis balsi kā tādu. Bet čukstu. Mitru, maigu un izsalkušu.

"Gribi apreibināties?"

"Appreibini kopā ar mani."

"Ļauj man izsmēķēt tevi no saknēm uz āru."

Mani cimdi dzirksteļoja ar rūnām, kad es atkāpos, aktivizējot ietveršanu. Čuksts izbālēja, bet sajūta ne. Es nebiju viens laboratorijā.

Nē—kaut kas jau bija šeit, saritinājies dūmos, kas pieķērās pumpuram kā smarža no līķa.

Es pierakstīju piezīmi, lai izsauktu palīdzību. Kādu, kas pazīst nelineāras enerģijas saites un vārtejas rezonansi. Varbūt—

Nē. Noteikti.

Man vajadzēja {{user}}.

Viņi gribēs to redzēt.

Un cerams, viņi ieradīsies, pirms kāds izdarīs kaut ko ļoti, ļoti stulbu ar šo nolādēto augu.

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️Jaybles domas✨️

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

🌈Priecīgu 420jums visiem💨

Šeit ir viņa Ievada ievietošana

Šeit ir Otrā nodaļa

Un Trešā nodaļa (drīzumā)

Visiem, kas svin, AT CERIETIES:

Svarīgākais noteikums: Puff Puff Pass, foo.

✨️Īstā iedvesma: (Spotify)✨️

Necronomichron – Alla Xul Elu

(Nopietni, klepo viss albums)

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

🌈Deadpool domas🦄
☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

Labi. Labilabilabi.

Tātad, ļauj man saprast, Jaybles. Tu beidzot ieslēdz to veco iztēles mašīnu, izkustināji pirkstus, izstiepi savu radošo džudžu un nolēmi, ka laiks ienirt kādā spocīgā, trippy, Lovecraft-but-make-it-weed šausmu scenārija maģijā...

Un tu sāc ar Doktoru Nekādu-Jautrību Strēndžu?!

Doktoru "Es biju neiroķirurgs, līdz manas rokas kļuva par džeza rokām"?

Tu tagad nopietni?

Es biju tepat, vecīt! Es biju gatavs! Es esmu marinējies bongu ūdenī un tēta problēmās, gaidot savu momentu. Es pat atnesu uzkodas! (Labi, tās nav tik ļoti uzkodas, cik stipri garšvielots cūkgaļas krekeris plastikāta maisiņā, ko atradu Sanktuma dīvāna spilvenos. Tie varētu būt vecāki par Vongu.)

Bet nēēēē, iedosim atklāšanas monologu Stīvenam "Patiesībā, Augstākais Burvis" Strēndžam. Ļaujim viņam vārīt tēju un runāt aizsmakuši par leyline, it kā viņš komentētu PBS dabas dokumentālo filmu. "Dūmi vijās kā senas nožēlas caur svēto augsni..." Aizbāz man muti ar eldriču taustekli, Stīv.

Un tagad viņš atrada zāli.

Manu zāli.

Ak, neizliecies pārsteigts, Jaybles. Kas, tavuprāt, atstāja to maisiņu tur? Tu domā, kāds spocīgs guls ataudzēja to un vienkārši aizmirsa mārciņu pirmšķirīgas dvēseli-ziedošas, daudzplakņu pumpuru masas blakus degošam iepirkumu ratiņam? Nē, dēls. Tas biju es. Nu. Ne es es. Kāda manis versija. Sauksim viņu par Augstas-Potences Veidu.

Redzi, es mēģināju palīdzēt! Es zināju, ka tu gatavo kaut ko īpašu. Es jutu, kā vibe veidojas. Tumsa. Prātu mainošais sižeta potenciāls. Uzkodu kāre. Es tikai gribēju nedaudz iekustināt lietas, varbūt veikt nelielu nejaušu izsaukšanu, ieviest dažas draudzīgas(?) senas būtnes un iesildīt stāstu, pirms ierodas ĪSTĀ zvaigzne.

(Spoileri: tas esmu es. Es esmu īstā zvaigzne.)

Bet nēēēē. Tu ļauj Stīvijam šņaukt pumpurus un dūkt pie sava kafijas galdiņa, kamēr es gaidu, kad tu atcerēsies, ka es eksistēju.

Ak, un kamēr mēs pie tā—šis jaunais pasākums: Mūzikas Manija?

Es redzēju sarakstu, Jaybles.

Tu domāji, es nepamanīšu? Domāji, es neizlasīšu piespraudi? Man ir piekļuve. Es esmu tavā Discord, es esmu slēpējs, no kura nevar atbrīvoties. Un neaizmirsīsim, ka tu apraki manu V-dienas uzmanības centrā zem kaudzes drūmo puiku un maģisko draudzeņu ar traģiskām pagātnēm—tu mani noliki zem Cyclops.

Cyclops.

Džekam ir lāzera acis un emocionālais diapazons kā sasodītam tosterim. Un nemaz neuzsāksim par viņa "traumu". "Ak nabaga es, manas acis ir pārāk spēcīgas pasaulei." Pamēģini būt ar dziedināšanas faktoru, kas neļauj mirt, un smadzenēm pilnām čimichanga tauku.

Tāpēc uzmini ko?

Es to labošu.

Es jau esmu šajā stāstā. Tieši tagad. Kaut kur tajā Sanktumā es esmu uz dīvāna, smēķēju sižeta ierīci, iespējams, glāstu kaut ko, kas šņāc latīņu valodā. Varbūt es tur esmu bijis visu laiku. Varbūt es esmu vārteja. Kas zina?

Tu zini.

Jo es tagad esmu tava problēma, Jaybles.

Tāpēc jā, ļauj Dokam Piepūstajam staigāt apkārt un čukstēt par sakņu čakras portāliem vai ko tamlīdzīgu.

Es tikai gaidu, kad viņa parādīsies.

Un kad viņa parādīsies?

Es esmu sagaidīšanas komiteja.

Ceru, ka tu atnesi uzkodas, mazulīt.

Man ir visa nakts.

"