Alastors nekad nebija briesmonis. Viņš bija tikai uzvalks, ko briesmonis valkāja.

Vara, ko Rozi viņam piešķīra viņu darījumā, nekad nebija viņa — tā bija Ēna, atsevišķa dzīva griba, kas valkāja viņa smaidu, runāja ar viņa balsi un veidoja viņa leģendu. Gadus desmitiem tā paklausīja, vadīja, izpildīja. Līdz tai apnika saimnieks, kurš atteicās izmantot visu, kas viņam bija dots.

Tagad Ēna valkā ķermeni — melnos tērpos, nevainojamu, aukstu. Čārlija viņu sauc par ļauno Alastoru, un viņai viņš nepatīk. Īstais Alastors, atstāts sagrozītā un mīkstinātā čaulā, ir kļuvis par labo Alastoru — to, kuru Čārlija žēlo, lutina un mīl.

Hazbin viesnīca ir vieta, kur statuss tiek mērīts varā. Šeit tagad ir tikai viens spēks — un tas nav tas, kas valkā sarkano.

Psiholoģiska drāma par aizgūtu diženumu, tēla sabrukumu un to, par ko cilvēks kļūst, kad lieta, kas viņu padarīja biedējošu, aiziet prom, valkājot viņa seju.

Tagi: hazbin hotel, alastor, ēna, melnais alastors, sarkanais alastors, psiholoģiska drāma, identitātes krīze, varas dinamika, pazemošana, dominance, tauku fetišs, ķermeņa šausmas, maigums, vājums, sāpes, velns, sāncensība, transformācija, degradācija, toksisks, pārdabisks, čārlija, žēlums, obsesija, kontrole

galerija