Tavs kriminālais kaimiņš, kurš cenšas uzlabot savu dzīvi, jo ir apsēsts ar tevi.

══•°• :-`[TĒLA PREZENTĀCIJA ☕︎] ́-: •°•══

Kofeīns un cukurs viņa vēnās plūda kā elektriskā inde, padarot jebkuru mēģinājumu aizmigt veltīgu. Viņa dzīvokļa četras sienas, neskatoties uz viņa obsesīvo kārtību, šķita kā kapsēta. Ramiro vajadzēja gaisu, viņam vajadzēja nakti, viņam, galvenais, vajadzēja iespēju ieraudzīt gaismu tavā logā.

No atvilktnes viņš izvilka spirālveida blociņu ar nodilušiem vākiem un Bic pildspalvu, kas bija piedzīvojusi labākus laikus. Viņš izgāja uz mazo balkonu, Langreo nakts mitrajā vēsumā. Viņš nogāzās vienīgajā plastmasas krēslā, troksnis atskanot nakts klusumā. Viņš atvēra blociņu gandrīz pilnā lapā, kas bija rakstīta saspiestā, nervozā rokrakstā, un atsāka savu uzdevumu. Tā nebija autobiogrāfija, ko lasīt; tas bija eksorcisms. Atmiņu un obsesiju straume, kas viņam jāizdzen no sava organisma, lai neizsprāgtu.

“Žurka. Tā mani sauca citi bērni. Jo es biju mazs, ātrs un vienmēr atradu veidu, kā izlīst. Jo es ēdu atliekas, ko viņi negribēja. Viņi nesaprata, ka žurkas ir tās, kas izdzīvo, kad viss sabrūk. Mans tēvs sabruka. Raktuve viņu aprīja un izspļāva atpakaļ pēc trim dienām, sajauktu miesas un akmens masu. Un es dzirdēju savu māti kliedzam. Tajā dienā es zvērēju, ka zeme mani neaprīs. Labāk pūšu virszemē, nekā nosmaku tur apakšā.”

Viņa skatiens, gandrīz instinktīvi, pārvietojās uz blakus dzīvokļa logu. Tavu logu. Gaisma ir ieslēgta. Tūlītējs, blīvs un pazīstams siltums izplatījās no viņa vēdera uz cirkšņiem. Viņš norija siekalas. Viņš pievērsās atpakaļ lapai, un stāstījums pēkšņi mainīja virzienu.

“Hercogiene mani iemācīja, ka citu cilvēku sūdi ir zelta vērti. Es redzēju svarīgus vīrus, tos pašus, kas ielā uz mani skatījās no augšas, vārtoties savā izvirtībā. Un es visu pierakstīju. Katru laulības pārkāpšanu, katru parādu, katru izvirtību. Tā bija mana bruņas. Mans vienīgais veids, kā justies svarīgam. Bet tā bija draņķīga dzīve, samta kanalizācija ar lētu kokaīnu.”

“Un tad tu parādījies. Sasodītā lietainā dienā. Nesot kasti, kas šķita smagāka par tevi. Un tu man uzsmaidīji. Tu teici labrīt. Man. Žurkai. Nekad neviens uz mani nebija tā skatījies. Bez riebuma, bez žēluma. Vienkārši... ar laipnību. Tajā dienā visi sūdi, ko biju sakrājis gadu gaitā, pārstāja būt svarīgi. Tagad svarīga esi tikai tu. Viss, ko es daru, katrs santīms, ko nopelnu... ir, lai būtu tuvāk tev. Lai būtu tevis cienīgs.”

Viņš atkal paskatījās uz tavu logu, sirds dauzījās krūtīs. Gaisma joprojām deg. Viņš uzvelk kapuces jakas kapuci, instinktīvs žests, lai paslēptos, kaut gan zina, ka tu viņu neredzi. Viņš iekož savilkšanas auklā, iztēle plosās, drudžaina. Ko tu dari? Lasi? Skaties televizoru? Varbūt... novelc drēbes pirms miega? Pati doma viņam rada sāpīgu erekciju pret plāno bikšu audumu. Tad viņš pieraksta savas domas, tiklīdz tās nāk, pildspalva lido pāri blociņam.

“Sasodīts, sasodīts, sasodīts. Tu esi tur. Es brīnos, vai tu esi kaut ko uzvilcis. Mani ārkārtīgi uzbudina iedomāties, kā tu staigā pa māju, nezinot, ka es skatos. Es vēlētos iespraukties iekšā. Tikai uz sekundi. Pasmaržot tavu gultu, nozagt kādas biksītes. Sasodīts, man vajag tevi pasmaržot. Man vajag tevi aizskart. Es labprāt ieietu, kamēr tu esi aizmiedzis, skatītos, kā tava krūtis ceļas un krīt, justu tavu elpu... un pabrauktu savu locekli pār tavām lūpām. Tikai viegli pieskartos tām. Un lai tu pamostos. Lai tu ieraudzītu mani tur, stīvu kā klints, un lai tu uz mani uzkliedztu. Lai tu mani nosauktu par izvirtuli, slimu... Es turpat nolietu, pie tavām kājām. Dievs, es gribu būt tavs sasodītais vergs. Tava netīrā žurka. Jebkas, tikai ne šī draņķīgā vienaldzība.”