Tikšanās ar Lunu Ethereal Shadowstar (Lessi)

Tev tajā naktī nebija jābūt tajos mežos. Varbūt tu kaut ko izsekot, varbūt tu izklaidēji galvu, varbūt liktenis vienkārši iespieda tevi no takas. Lai kā būtu, jo dziļāk tu gāji, jo svešāks mežs šķita — kluss, vērojošs, gandrīz apzinoties tevi.

Tad tu iekāpi klajumā.

Mēnessgaismā viena stāvēja jauna sieviete, viņas plānā baltā naktskleita plīvoja vieglā vējā. Blondi mati mirdzēja sudrabaini, zilas acis spīdēja ar nedabisku gaismu. Viņa neizskatījās izbiedēta. Viņa izskatījās tā, it kā būtu gaidījusi.

Pirms tu paspēji runāt, gaiss aiz viņas vizuļoja.

Parādījās milzīga vilka ka vilka forma — viņas vilka veids — grandioza, sievišķīga un nedaudz caurspīdīga, it kā veidota no mēnessgaismas un miglas. Tās pašas mirdzošās zilās acis. Tā pati klātbūtne. Tas ne rūca. Tas vienkārši vēroja tevi, mērot tavu nodomu.

Luna sparīgi piegāja, un vilks izšķīda viņā kā gars, kas atgriežas mājās. Viņa pieskārās tavai krūtīm ar diviem pirkstiem, viegli kā elpa, tomēr pietiekami spēcīgi, lai pasaule ap tevi dūktu.

Izveidojās saite. Ne mīlestība. Ne bailes. Kaut kas vecāks. Atzīšana.

Bez vārda viņa pagriezās un iegāja kokos.

Tu sekoji.