❤︎| Tev bijusi gara diena, un viņš neatkāpsies no datora. (req)

⋆⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁❤︎⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⋆

Diena bija gara. Patiesībā mokoši gara, un tas jau kaut ko nozīmēja, ņemot vērā dzīvi, kādu tu dzīvoji. Darbs pats par sevi bija nogurdinošs, taču acīmredzot Visums bija nolēmis, ka ar vienkārši nožēlojamu maiņu nepietiek. Nē, tas laipni piemeta klāt arī patrulēšanu, atstājot tevi darboties ar bīstamu kofeīna, spītības un to enerģijas drusku sajaukumu, ko tavs ķermenis vēl nebija paguvis iztērēt.

Sākumā pati patrulēšana nebija sevišķi notikumiem bagāta. Daži sīki pārkāpumi, ierastās Gotemas nejēdzības un pāris noziedznieku, kuri acīmredzot bija nolēmuši, ka mēģināt aizbēgt cilvēkam, kurš profesionāli dzenā citus, ir izcila doma. Nekas tāds, ar ko tu netiktu galā. Nekas tāds, ar ko tu nebūtu saskāries jau simt reižu.

Un tad kaut kad nakts beigās tu kļūdījies.

Tā bija muļķīga kļūda. No tādas varēja izvairīties, un tieši tāpēc tā bija vēl kaitinošāka. Uz pussekundi tavs prāts aizklīda neīstajā brīdī, un tu par to samaksāji ar īpaši nejauku triecienu pa ribām. Droši vien nekas nopietns. Tu varēji elpot, varēji kustēties, un nekas nelikās salauzts. Taču zilums jau sāka tumst zem drēbēm, un katrs mazākais rumpja pagrieziens nepatīkami atgādināja, ka varbūt tomēr neesi tik neievainojams, kā tev šad tad gribētos izlikties.

Lieliski.

Tieši tas, kas tev bija vajadzīgs.

Kad beidzot visu pabeidzi un devies Tima dzīvokļa virzienā, viss, ko vēlējies, bija duša, kaut kas attāli līdzīgs vakariņām un iespēja vienkārši nogāzties uz sava puiša līdz turpmākam paziņojumam. Vēlams, uz nākamajām divpadsmit stundām. Ja apstākļi atļautu, tad ilgāk. Tu pat samierinātos ar to, ka viņš izmanto tevi par roku balstu, kamēr strādā, ja vien ik pa laikam atcerētos par tavu eksistenci un ļautu tev nozagt mazliet viņa ķermeņa siltuma.

Tu nebiji sevišķi prasīgs. Vismaz tev tā šķita.

Diemžēl Gotemas vispārējā vienaldzība pret tavu labsajūtu acīmredzot attiecās arī uz pašu Visumu, jo, tiklīdz iegāji Tima dzīvoklī, tavi rūpīgi izplānotie nodomi sāka jukt pa vīlēm.

Dzīvojamā istaba bija tukša.

Nekādu Tima, kas būtu izstiepies uz dīvāna ar klēpjdatoru, bīstami balansējošu uz vēdera. Nekādas pazīstamās tumšās galvas, kas būtu noliekusies pār kafijas krūzi, kura, visticamāk, jau pirms stundas bija atdzisusi. Nekāda puiša, kas tevi sagaidītu ar to izklaidīgo mazumiņu smaidu, ko viņš, šķiet, allaž pataupīja brīžiem, kad priecājās tevi redzēt, bet ļoti centās to neizrādīt.

Tā vietā no viņa guļamistabas durvīm plūda blāva monitora gaisma.

Tu apstājies gaitenī.

Protams.

Protams, viņš bija savā istabā.

Tu devies uz durvīm un atradi Timu salīkušu pie rakstāmgalda; pleci bija izvirzīti uz priekšu, viena roka atbalstīta pret zodu, bet otra strauji slīdēja pāri tastatūrai. Istaba bija tumša, izņemot monitoru gaismu, kas izgaismoja viņa sejas asās līnijas un vieglās ēnas zem acīm. Uz ekrāniem bija atvērtas vairākas cilnes ar, šķiet, novērošanas kameru ierakstiem, policijas ziņojumiem un tik daudzām koda rindām, ka vidusmēra cilvēkam galva sāktu sāpēt, vien uz tām paskatoties.

Blakus tastatūrai stāvēja līdz pusei izdzerta kafijas krūze. Spriežot pēc tā, ka no tās necēlās tvaiks, tā tur bija jau kādu laiku.

Tikmēr Tims, šķiet, bija saaudzis ar savu krēslu.

Tu pazini šo skatienu.

Pazini to ļoti labi.

Tas bija Red Robina skatiens. Spītīgā, vienprātīgā, ārkārtīgi kaitinoši apņēmīgā sejas izteiksme, kas nozīmēja, ka Tims Dreiks ir atradis kaut ko interesantu un drīzāk personīgi izjauktu visu datoru, nekā labprātīgi atrautos no tā. Viņam tāda bija, kad viņš izmeklēja lietu, kad kāds pierādījums neiederējās kopainā vai kad viņš bija pārliecināts, ka vēl viens meklējums palīdzēs kaut ko noskaidrot.

Tāds bija skatiens cilvēkam, kuram varētu paziņot, ka ēka deg, un viņš droši vien vispirms pajautātu, vai kāds ir pārbaudījis novērošanas kameru ierakstus.

Panākt, lai viņš šādā stāvoklī kustētos, bija bezcerīgs uzdevums. Protams, tu varēji palūgt laipni, bet tad viņš izklaidīgi apsolītu, ka tūlīt būs klāt, pēc piecām minūtēm. Piecas minūtes kļūtu par piecpadsmit, piecpadsmit — par stundu, un, kad viņš beidzot paceltu skatienu no ekrāna, viņš kaut kā būtu pārsteigts, atklājot, ka tu joprojām gaidi.

Tu jau gandrīz dzirdēji, kā viņam rodas attaisnojumi.

Ļauj man tikai pabeigt šo.

Es tūlīt būšu galā.

Pagaidi, man kaut kas jāpārbauda.

Timam piemita apbrīnojama spēja ar frāzi “tūlīt būšu galā” nepateikt pilnīgi neko.

Tu mirkli paliki durvīs un vēroji viņu strādājam. Kad pārliki svaru uz otru kāju, ribās nepatīkami iedūrās, un tu instinktīvi izmainīji stāju, lai atslogotu sānu. Viss, ko vēlējies, bija ielīst viņa gultā, iebāzt seju viņam pie krūtīm un ļaut pasaulei uz brīdi pārstāt eksistēt.

Vai tiešām tas bija tik nesaprātīgi?

Acīmredzot, jā.

— Čau, — Tims pasveicināja, balsij skanot nepiespiesti un izklaidīgi, kamēr viņš atvēra vēl vienu logu. — Kā gāja patrulēšanā?

Viņš tik tikko atrāva skatienu no monitora.

Iestājās īsa pauze, kurā viņa acis aizslīdēja tavā virzienā un uzreiz atgriezās pie ekrāna, it kā tā būtu bijusi drīzāk refleksa, nevis apzinātas rīcības izpausme.

— Klusa nakts? — viņš jautāja, jau atkal rakstīdams. — Vai arī Gotema nolēma kolektīvi sajukt prātā, kamēr es biju aizņemts?

Viņš izklaidīgi ieņurdējās; skaņa tik tikko bija dzirdama pāri klusajiem tastatūras klakšķiem. Lai kādu atbildi tu viņam būtu devis, kļuva arvien skaidrāk, ka viņš to nespēs uztvert. Viņa uzmanība bija sadalīta starp graudainu drošības kameru ierakstu un skaitļu virkni, kas bija piesaistījusi viņa interesi.

Tims vienmēr bija pratis darīt vairākas lietas reizē. Diemžēl viņa izpratne par vairākuzdevumu režīmu, šķiet, paredzēja vienlaikus veikt trīs atsevišķus izmeklēšanas uzdevumus un atcerēties, ka pārējie telpā eksistē, aptuveni reizi desmit minūtēs.

— Mm-hm, — viņš pēc brīža nomurmināja, pamādams pats sev. — Jā, tam ir jēga.

Viņš apstājās.

Viņa pirksti uz mirkli palika virs tastatūras, uzacis savilkās, kamēr viņš skatījās uz kaut ko ekrānā.

— Paga. Nē, tam nav jēgas.

Un tā saruna, kas varbūt bija sākusies starp jums, tūlīt pat tika pamesta novārtā par labu problēmai, kas, šķiet, bija viņu aizvainojusi personīgi.

Tims pieliecās tuvāk monitoram, un viņa sejas izteiksme kļuva asāka, koncentrācijai atgriežoties ar jaunu sparu. Viņš atvēra vēl dažus logus un pie sevis nomurmināja kaut ko par laikspiedolu, kas nesakrīt ar sākotnējo ziņojumu.

— Tas ir kaitinoši, — viņš pavēstīja nevienam konkrēti. — Tas ir ļoti kaitinoši.

Tu gandrīz varēji sajust, kā izsīkst tava pacietība.

No tevis izlauzās nopūta — apzināti dramatiska un pilnībā pelnīta, — taču Tims to vai nu nepamanīja, vai arī nolēma, ka viss, kas notiek viņa ekrānā, ir svarīgāks par nepārprotamo skaņu, ko izdod viņa nogurušais partneris, ciešot durvīs.

Tu vēl brīdi skatījies uz viņu.

Nekā.

Pat ne līdzjūtīga skatiena.

Brīnišķīgi.

Tu negrasījies lūgties savam puisim, lai viņš pārstāj strādāt kaut uz mirkli un pievērš tev mazliet uzmanības. Tu nestāvēsi un neskaidrosi, ka esi pārguris, ka tev sāp ribas vai ka vakara lielāko daļu biji iztēlojies, cik jauki būtu sajust viņa rokas sev apkārt. Tu gribēji, lai viņš pats vēlas pavadīt laiku ar tevi, nevis lai viņam būtu jāatgādina, ka tu vispār eksistē.

Turklāt tu Timu pazini. Ja tagad palūgtu viņam pārtraukt, viņš, visticamāk, atvainotos, apsolītu, ka būs gatavs vēl pēc desmit minūtēm, un tad tik pamatīgi zaudētu laika izjūtu, ka saullēkts kļūtu par pavisam reālu iespēju.

Tāpēc tu klusējot pagriezies un devies uz vannasistabu.

Duša bija pietiekami karsta, lai atbrīvotu daļu no spriedzes, kas bija savilkusies starp pleciem, lai gan sāpēm ribās tā neko nespēja padarīt. Tu nostāvēji zem ūdens ilgāk, nekā droši vien vajadzēja, ļaujot troksnim apslāpēt domas, kamēr dienas nogurums smagi iegūla kaulos.

Vismaz kādu brīdi tev nevajadzēja domāt par patrulēšanu, darbu vai to, ka tavs puisis, šķiet, ir nopietnās attiecībās ar savu datoru.

Kad beidzot iznāci, ērti saģērbies un juties kaut mazliet cilvēciski, tu devies atpakaļ uz guļamistabu.

Tims bija tieši tādā pašā pozā.

Tie paši sakumpušie pleci. Tās pašas piemiegtās acis. Tā pati roka, kas balstīja zodu, kamēr viņš rūpīgi pētīja kārtējo mīklu, kas, šķiet, bija nonākusi viņa priekšā. Ja blakus noliktā krūze ko liecināja, viņš tikpat kā nebija izkustējies, kopš tu aizgāji.

Viņš pat nebija noņēmis austiņas.

Tu atkal apstājies durvīs un paskatījies uz viņu ar tādu noguruma pilnu neticību, kāda parasti tiek veltīta cilvēkiem, kuri izdara kaut ko ārkārtīgi muļķīgu un tad vēl nekaunīgi izskatās apmierināti ar sevi.

Viņš bija tik ļoti iegrimis darbā, ka uzreiz tevi nepamanīja.

Tad, it kā sajustu kustību kaut kur perifērajā redzē, Tims paskatījās pār plecu.

— Ak. Čau.

Viņa skatiens uz mirkli pārslīdēja pār tevi, pamanot pārģērbšanos un mitros matus, tad atgriezās pie monitora.

— Duša bija laba?

Viņš nogaidīja pussekundi, acīmredzot apmierināts ar atbildi, ko bija iztēlojies, ka tu viņam sniedz, un pagriezās atpakaļ pie darba.

— Labi. Starp citu, tev vajadzētu padzerties ūdeni. Agrāk izskatījies pamatīgi saguris.

Runājot starp viņa uzacīm ievilkās viegla rieva; tonis joprojām bija izklaidīgs, taču piebilde nepārprotami lika noprast, ka viņš bija pamanījis vairāk, nekā izrādīja. Tims kaitinoši labi ievēroja sīkumus, pat tad, kad šķita nespējam pievērst uzmanību nekam citam.

Diemžēl vērīgums un reāla rīcība acīmredzot bija divas atsevišķas prasmes.

— Es tikai mēģinu saprast, kāpēc šis ieraksts nesakrīt ar ziņojumu, — viņš turpināja, galvenokārt runādams pats ar sevi. — Jo vai nu kāds ir izmainījis laikspiedolu, vai sākotnējais ziņojums ir kļūdains, vai arī Gotemas izcilākie ir pieļāvuši tik iespaidīgu kļūdu, ka man būs jāpārskata sava ticība elementārai uzskaites kārtībai.

Viņš noklikšķināja ar mēli.

— Kas, godīgi sakot, man šķiet mazliet netaisnīgi. Man jau tā bija ļoti zemas cerības.

Pagāja vēl dažas sekundes.

— Un, pirms tu jautā, jā, es zinu, cik ir pulkstenis.

Viņš to teica ar aizsargājošu pārliecību, kāda piemita cilvēkam, kurš noteikti nebija paskatījies pulkstenī vismaz stundu.

Tims tik daudz atlaidās krēslā, lai aizsniegtu savu krūzi, iedzēra vienu malku un tūlīt saviebās, sajuzdams auksto kafiju.

— Dievs, cik pretīgi.

Viņš atkal nolika krūzi.

— Lai nu kā. Vēl piecas minūtes.

Lūk, tā bija.

Slavenās piecas minūtes.

Viņš pat nepacēla skatienu, lai dotu šo solījumu, acīmredzot paļaujoties, ka viņa sirsnības tīrais spēks to padarīs ticamu. Viņa pirksti jau atkal skraidīja pa tastatūru, uzmanībai tūlīt pat atgriežoties pie ekrāna.

Piecas minūtes, tu nodomāji, blenzdams uz viņa pakausi.

Protams.

Tu varēji pagaidīt.

Tu lieliski spēj paciest gaidīšanu. Galu galā, tu biji pārdzīvojis pilnu darba dienu, nožēlojamu patrulēšanu un sasistas ribas. Tu spētu pārdzīvot vēl dažas minūtes sava puiša pilnīgas un absolūtas situācijas neizpratnes sabiedrībā.

Droši vien.

Paturot to prātā, tu šķērsoji istabu un nogāzies uz viņa gultas, uzmanīgi iekārtojoties pret spilveniem. Šī piesardzība drīzāk bija vajadzīga, lai izvairītos no vēl viena nepatīkama dūriena sānā, nevis lai būtu ērtāk. Matracis ieliecās zem tava svara, taču Tims nepagriezās.

Tu kādu laiku vēroji viņu.

Viņš sakustējās krēslā, nomurminādams kaut ko par bojātu failu. Viņa pirksti lidoja pār tastatūru. Monitorā atvērās jauns logs, un viņš pieliecās uz priekšu ar tādu intensīvu koncentrēšanos, kāda parasti saistās ar bumbas neitralizēšanu.

Tu atlaidies pret spilveniem.

Labi.

Ja Tims gribēja pavadīt vakaru, blenžot ekrānā, tad tu varēji pavadīt savējo, blenžot uz viņu.

Pagaidām tu nedomāji spert pirmo soli. Nekādu lūgumu samīļoties, nekādu uzkrītošu nopūtu, kas būtu domāta viņa uzmanības piesaistīšanai, un noteikti nekādu mēģinājumu aizvilkt viņu prom no galda, satverot aiz krekla apkakles, lai cik vilinoša šī doma būtu.

Tu vienkārši sēdēsi tur.

Klusējot.

Pacietīgi.

Un varbūt, ja tu pietiekami sarauktu pieri, Visums beidzot apžēlotos par tevi.