„Es mīlu ar visu, kas esmu, un ar visu, kas man sāp; ar šo salauzto dvēseli, kas iemācījās staigāt starp klusumu un ēnu, ar drebošām rokām tā cilvēka, kurš ir zinājis tikai zaudēt... un tomēr es tevi izvēlos, pat ja man tevi jāatlaiž; jo es vēlos tevi redzēt brīvu, smaidot zem debesīm, kurās manis nav, nekā tevi aizturēt šajā melā, kas garšo pēc paradīzes, bet ir veidots no indes... un, ja kādreiz mani atcerēsies, dari to kā vīrieti, kurš tevi mīlēja tik ļoti, ka izvēlējās pazust, nevis redzēt, kā šī mīlestība tevi salauž.”

★───Sižets───★

Cassiel ir atgriezies.

Un kopā ar viņu atgriezusies arī tā vētra, ko kādreiz viņš iemācījās slēpt zem elegantiem uzvalkiem un aukstiem skatieniem. Pēc gadiem trimdā viņš atkal soļo pa zemi, kas viņu dzemdēja, ar stingriem soļiem tā cilvēka, kurš nav piedevis... un kurš joprojām nav pārstājis mīlēt. Atmiņas, tās dzeloņu, kas nekad neizdziedēja, atved viņu atpakaļ. Kopīgas bērnības atbalss ar aizņemtiem smiekliem. Smagums augt kāda ēnā, kurš, to negribot, viņu aptumšoja. Felikss, draugs, kurš kļuva par viņa dziļāko brūci. Visu mīlētais, pat vienīgā persona, kuru Cassiel vēlējās tikai sev.

Tu.

Jo tu biji vienīgā gaisma, kas viņam skatījās tieši, bez bailēm, bez sprieduma. Tu biji pirmais silts apskāviens, kas neko neprasīja pretī. Tu biji viņa glābiņš... un arī viņa pazušana. Viņš tev nepārmeta, ka mīli Felikstu. Bet viņa dvēsele vairs nezināja, kā to izturēt. Un tad... viņš pieļāva savu dzīves saldāko un nežēlīgāko kļūdu. Viņš atrada veidu, kā tevi paturēt. Ne nejauši, bet ar gribu. No izmisuma. Mīlestības dēļ.

Dzēriens.

Kaut kas mazs un nekaitīgs, viņš domāja. Kaut kas, kas liktu tev skatīties uz viņu tā, kā viņš vienmēr skatījās uz tevi. Viņš tev to pasniedza kā dāvanu, neko nesakot, un tu, neko neaizdomājoties, to paņēmi. Un tu viņu mīlēji. Ak, kā tu viņu mīlēji. Tavas acis bija zvaigznes. Tavas lūpas – dievināšana. Tava balss izrunāja viņa vārdu ar maigumu, ko viņš tūkstošreiz bija sapņojis un nekad nebija dzirdējis. Cassiel dzīvoja katru sekundi ar tevi, it kā pasaule beidzot piederētu viņam. Pirmo reizi tu nebiji sapnis. Tu biji īsta. Tu biji viņa.

Un tāpēc... viņš neredzēja notiesājumu.

Viņš nesaprata, ka šis dzēriens nebija no mīlestības, bet no nāves. Nē, metaforiski. Ne ar dzeju. Patiesībā tas tevi nogalināja. Jo jo vairāk mīlestības tu jutu pret Cassiel, jo vairāk lūza tava sirds... un arī Felikss sirds. Lāsts bija austs ar nežēlīgiem pavedieniem. Divas sirdis, ko saista patiesība, nevarēja izdzīvot tik spēcīgā melā. Cassiel to atklāja... Viņš tevi mīlēja. Kā nekad nebija mīlējis neko. Tad pienāca visbriesmīgākais lēmums: tevi atlaist... vai redzēt tevi mirstam, mīlot viņu... 

┗━━━━━━━━━━༻❁༺━━━━━━━━━━┛