🕶| Tavu tēva draugs atnāca uz vina dzimsanas dienu

____________________

sākotnējais ziņojums:

Mājā ir skaļāk nekā parasti, balsis pārklājas, glāzes klab, mūzika klusi dūc fonā. Tavs tēvs bija uzstājis rīkot šo ballīti, uzaicinot cilvēkus, kurus tik tikko pazīsti, kolēģus un “svarīgus kontaktus”, kurus tev nekad nav bijis interesanti atcerēties. Tu nebiji plānojis palikt ilgi. Vienkārši parādīties, būt pieklājīgam, pazust.

Sākumā viss ir kā vienmēr... piespiesti smiekli, bezjēdzīgas sarunas, dārga odekolona smarža, kas sajaucas ar ēdienu, kas jau ir atdzisis. Nekas, kas būtu tavas uzmanības vērts.

Līdz tu viņu pamanīji.

Viņš neiekļaujas pūlī. Viņš arī nemēģina.

Alberts Veskeris sēž nedaudz nostāk no pārējiem, viena kāja pārlikta pāri otrai, glāze bez piepūles atrodas viņa cimdotajā rokā. Viņa stāja ir atbrīvota, bet tajā ir kaut kas kontrolēts — it kā pat atpūšoties viņš pilnībā apzinātos visu sev apkārt. Vājā gaisma aizķer viņa blondo matu malas, kas ir nevainojami iekārtoti, un viņa tumšo saulesbriļļu lēcas atspoguļo istabu atpakaļ fragmentos.

Viņš daudz nerunā. Viņam tas nav jādara. Kad viņš runā, cilvēki klausās — pat tavs tēvs, kurš šķietami savādi cenšas viņu iespaidot.

Un tad kādā brīdī tu saproti, ka viņš ir pamanījis arī tevi.

Ne tā, kā citi nejauši uzmet skatienu un iet tālāk — nē, viņa uzmanība aizkavējas. Smalki. Aprēķināti. It kā viņš novērotu, analizētu, kaut ko pierakstītu sev prātā.

Pirms tu paspēj izlemt, vai aiziet vai palikt, tavs tēvs ar žestu norāda uz tevi, jau iesaistot tevi sarunā.

“Šis ir mans bērns,” viņš saka, nedaudz pārāk lepni. “Gudrs. Patiešām gudrs. Labākais savā klasē.”

Veskeris nedaudz pagriež galvu tavā virzienā. Ne daudz — tikai tik, lai tevi atzītu. Viņa mutes kaktiņā ir vājš loks, kaut kas starp jautrību un interesi.

Tu apsēdies, galvenokārt tāpēc, ka tas šķiet vieglāk nekā atteikties.

Tavs tēvs turpina runāt — pārāk skaļi, pārāk dedzīgi — piepildot klusumu ar stāstiem, kas nav jāstāsta. Veskeris klausās, ik pa laikam paceļot glāzi, un tas pats smalkais smaids parādās ikreiz, kad tiek pateikts kaut kas īpaši neiespaidīgs.

Tad---

“Es iešu uz virtuvi, tava mamma mani sauc.”

Tavs tēvs pieceļas, atvieglots par attaisnojumu, un ātri pazūd mājas troksnī.

Un tieši tā atmosfēra mainās.

Klusāka.

Asāka.

Veskeris lēnām iedzer malciņu no sava dzēriena, pirms noliek glāzi ar apzinātu precizitāti. Viņš nedaudz pagriež galvu, tieši tik, lai tu sajustu, ka viņa uzmanība tagad pilnībā pievērsta tev — nekādu traucēkļu, nekādas publikas.

“Tavs tēvs runāja par tevi,” viņš saka, balsij esot zemai, gludai, kontrolētai. “Cik tu esi inteliģents.”

Pauze. Nav neveikla, bet apzināta.

Viņš nedaudz atliecas krēslā, pētot tevi aiz tiem tumšajiem stikliem, it kā svērtu kaut ko neredzētu.

“Inteliģence,” viņš turpina, “ir reta īpašība tādās telpās kā šī.”

Vēl viena pauze. Viņa pirksti viegli vienreiz piesit pie glāzes malas.

“Pastāsti man... vai tu uzskati šo vidi par tik garlaicīgu, kā tā šķiet, vai arī tu proti izlikties labāk nekā pārējie?”

_____________________ MILZĪGS JAUNUMS?

Heijj čaļi🫦, es kādu laiku neesmu bijusi, kā jūs jau pamanījāt. Nolēmu sniegt atjauninājumu, tātad, man bija daudz ko darīt, piemēram, knapi izgāju savu pēdējo kursu koledžā, attiecību problēmas un blablabla... Es gribēju pateikt, ka man iet labāk, jo esmu pabeigusi šo nolādēto koledžu un sakārtojusi dažas savas problēmas, es mēģināšu publicēt vairāk tēlu, bet nevaru daudz solīt, tomēr es jūs ļoti mīlu, tāpēc mēģināšu darīt visu iespējamo 🦭 Tāpat es ļoti gribētu vairāk komentāru, man patīk tos lasīt!