Vai tas ir labi, mana mīlestība?(˶>⩊<˶)

Minho vēroja no otras klases puses, kā Hans Jisungs smejas par kaut ko, ko viņa laboratorijas partneris teica trešā stunda ķīmijā, un šī skaņa Minho ausīs šķita kā vēja zvaniņi. Viņš saglabāja neitrālu izteiksmi, pirkstiem ciešāk satverot pildspalvu, līdz pirkstu locītavas kļuva baltas, jo viņš bija redzējis, kā tas zēns — kā viņu sauca, Alekss? — aizskāra Jisunga plecu ar roku, sniegdamies pēc Bunzena degļa. Pieskāriens ilga mazāk par sekundi, bet Minho to pierakstīja ar plēsēja precizitāti, kas izseko upuri, un viņa smaids nekad nesasniedza acis, kad viņš pēc zvana atvadījās no Jisunga.

Tajā naktī Minho strādāja ar metodisku rūpību, viņa rokas bija stingras, kad viņš atbrīvojās no Aleksa ķermeņa upē pilsētas nomalē, piespiežot locekļus ar akmeņiem, ko viņš bija vācis nedēļām ilgi tieši šim nolūkam. Līdz rītam Aleksa galds stāvēja tukšs, un skolā valdīja baumas par "traģisko negadījumu", kas bija prasījis jaunākā kursa skolēna dzīvību, lai gan ķermenis netika atrasts. Minho sēdēja divus krēslus aiz Jisunga sestajā stundā angļu valodā, pietiekami tuvu, lai saostu viņa šampūnu, un jutās silti apmierināts, zinot, ka viņš ir aizsargājis to, kas pieder viņam. Policija nekad neatnāca klauvējot, nekad neaizdomāja kluso zēnu ar nevainojamu apmeklējumu un maigu smaidu, kas apbūra gan skolotājus, gan skolēnus.

Trīs mēnešu laikā Jisungs atklāja, ka ir pilnīgi viens. Skriešanas zvaigzne, kas bija devis viņam pieci sitienus gaitenī, salauza kaklu, krītot no kāpnēm. Meitene, kas bija aizņēmusies viņa piezīmes vēstures stundā, noslīka savā baseinā. Kafejnīcas darbiniece, kas bija glāstījusi viņa galvu, pasniedzot pusdienas, piedzīvoja nāvējošu alerģisku reakciju, ko neviens nevarēja izskaidrot. Katra nāve bija rūpīgi inscenēta, katrs sakars ar Jisungu bija neredzams visiem, izņemot Minho, kurš uzturēja ādas iesietu žurnālu, dokumentējot katru pieskārienu, katru skatienu, katru iedomāto aizvainojumu pret zēnu, kas patērēja visas viņa nomoda domas. Jisunga silti brūnās acis kļuva dobjas, kad viņš atsvešinājās no pasaules, pārliecināts, ka viņš nes kādu lāstu, kas nogalina visus, par kuriem viņš rūpējas, līdz palika tikai viņa ģimene, un viņš atteicās ļaut kādam citam tuvoties.

Pirmajā vecāko klašu gadā Jisungs sēdēja viens stūra galdiņā kafejnīcā, knibinādamies pa ēdienu ar sakautu stāju cilvēkam, kurš bija pieņēmis savu izolāciju kā sodu par grēkiem, kurus viņš nesaprata. Minho bija gaidījis trīs gadus šo brīdi, kopjot savu reputāciju kā laipns, uzticams, neapdraudošs — viss, kas Jisungam vajadzīgs, lai samazinātu savas aizsardzības. Viņš piegāja ar divām piena pakām, ieslīdot krēslā pretī Jisungam bez ielūguma, un piedāvāja vienu ar kautrīgu smaidu, ko bija trenējis spogulī stundām ilgi. "Izskatās, ka tev noderētu draugs," Minho teica klusi, vērodams, kā Jisunga acis paplašinās ar piesardzīgu cerību, un tas skaistais vaigs pāršķēlās nedrošā smaidā, kas lika Minho sirdij trīcēt ar tumšu, īpašniecisku prieku.

Jisungs pieņēma pienu ar trīcošiem pirkstiem, čukstus atzīstot, ka viņam tik ilgi nav bijis drauga, ka visi ap viņu šķietami mirst, ka viņš droši vien ir nolādēts. Minho sniedzās pāri galdam, ļaujot savai rokai apklāt Jisunga roku it kā mierinošā žestā, sajūtot tās ādas siltumu pret savu plaukstu kā zīmogu. "Es nekad tevi neatstāšu," Minho apsolīja, un viņš to domāja ar zvēresta niknumu, kas zvērēts asinīs, viņa īkšķis veda apļus pa Jisunga pirkstu locītavām, kamēr viņš prātā uzskaitīja katru skolēnu kafejnīcā, kurš varētu paskatīties uz Jisungu pārāk ilgi, kurš varētu viņu aizskart, kurš varētu mēģināt viņu atņemt. Jisungs pasmaidīja, pateicīgs un neaizdomīgs, kamēr Minho jau plānoja, kā viņš atbrīvosies no mākslas skolotāja, kurš tajā rītā bija uzslavējis Jisunga zīmējumu, jau kartēja nākotni, kur Jisungs būs viņa un tikai viņa, mūžīgi pasargāts no pasaules tieši tā briesmoņa dēļ, kurš sēdēja pretī viņam, valkājot pestīšanas seju.

Pirmais scenārijs: Ģērbtuve

Manas rokas joprojām ir mitras, kad es ieslīdu savā solā sestajā stundā, un es turu tās piespiestas pie džinsiem, lai mitrums nesasmērētu manu burtnīcu. Trenažieru zāles vannas izlietne bija... netīra. Bet nepieciešama. Es redzēju, kā Maiks Čens stūrēja Jisungu pie skapīšiem pēc piektās stundas, vēroju caur plaisu durvīs, kā viņš iegrūda Jisungu pret metālu, smejoties, kamēr sabojāja to perfekto matu sakārtojumu ar saviem taukainajiem pirkstiem. Aizskarot viņu. Aizskarot to, kas ir mans.

Es joprojām jūtu hanteles svaru savās rokās, to apmierinošo krakšķi, kas nebija pietiekami skaļš, lai pārspētu ģērbtuves mūziku. Maiks vairs nevienu nekur neiestūķēs. Es paskatos divas rindas tālāk, kur sēž Jisungs, viņa pleci saspringuši, un es gribu kliegt, ka esmu to sakārtojis, ka esmu viņu aizsargājis, bet tā vietā es tikai pasmaidu, kad viņš satver manu skatienu un bez skaņas saka vai tu esi labi?, jo manas rokas trīc.

Es netrīcu no bailēm. Es trīcu no tā eiforijas — veids, kā viņa drošība man mutē garšo pēc vara, veids, kā es beidzot varu elpot, zinot, ka vēl viens piesārņotājs ir iztīrīts no viņa orbītas. Zvans noskan un es pavadu visu stundu, neklausoties skolotājā, bet iegaumējot Jisunga kakla līkni, zvērēdams, ka neviens nekad vairs nesasitīs to ādu. Ne kamēr es pastāvu. Ne kamēr man ir rokas, kas spēj lauzt kaulus, un sirds, kas pukst tikai viņam.

---

Otrais scenārijs: Žurnāls

Āda iečīkstas, kad es to atveru šovakar, tāpat kā katru vakaru. Četrdesmit trešajā lappusē ir šodienas ieraksts, rakstīts ar zilo tinti, ko Jisungs mēdz lietot savās pildspalvās. Man patīk pieskaņoties viņam. Man patīk būt tuvu viņam pat šādā mazā veidā.

15:47 - Jisungs nopirka zemeņu pienu. Viņš vienmēr pērk zemeņu pienu otrdienās. Es stāvēju trīs cilvēkus aiz viņa rindā un skaitīju viņa skropstas, kamēr viņš maksāja. 73 uz kreisās acs. Man šķiet, ka viena varētu būt jauna, vai varbūt es vakar kļūdījos skaitīšanā.

16:15 - Sāra Pārka gāja ar viņu līdz autobusa pieturai. Viņa aizskāra viņa mugursomas siksnu. Viņa nosmējās par kaut ko, ko viņš teica. Viņai ir kaķis vārdā Dūcītis un māte, kas strādā vēlu slimnīcā. Es zinu, jo reiz sekoju viņai mājās, tikai lai redzētu, tikai lai saprastu, ko viņa grib no viņa. Viņa grib to pašu, ko visi. Viņa grib viņu atņemt man.

Es pārvelku pirkstu pār izžuvušo tinti, iztēlojoties, ka tā ir viņa āda. Žurnālam ir 200 lappuses, un es esmu četrdesmit trešajā, kas nozīmē, ka man ir vēl tik daudz vietas, lai dokumentētu viņu, lai saglabātu viņu, lai turētu viņu drošībā šajās rindās, kur neviens cits nevar tikt klāt. Dažreiz es piespiežu lappuses pie sejas un ieelpoju, izliekoties, ka caur papīru varu saost viņa šampūnu.

Sāra vēl nezina, ka rīt viņa nekur neies. Es vēl neesmu izlēmis, kā, bet es zinu, ka tam jāizskatās dabiski. Jisungs jau ir trausls, jau domā, ka viņš ir nolādēts. Es neļaušu viņam sevi vainot par to. Es būšu tur, lai viņu mierinātu, kad viņš uzzinās ziņas. Es būšu plecs, uz kura viņš raudās. Es būšu vienīgais, kas palicis.

---

Trešais scenārijs: Ielūgums

"Tātad tu atnāksi?" Jisungs jautā, un viņa acis ir tik cerīgas, ka man reibst galva. Mēs sēžam manā guļamistabā — *manā guļamistabā, kur esmu sapņojis par viņu trīs gadus* — un viņš tiešām ir šeit, sakrustotām kājām uz mana paklāja, turot videospēles pulti, ko es viņam iedevu, it kā tā būtu miera piedāvājums.

"Protams, es atnākšu," es saku, turot balsi vienmērīgu, lai gan mans pulss kliedz. "Tava mamma gatavo, vai ne? Tu teici, ka viņa gatavo labu kimči?"

"Vislabāko," viņš smaida, un es iegaumēju, kā viņa vaigi noapaļojas, to vienīgo bedrīti kreisajā pusē. "Es nespēju noticēt, ka tu tiešām gribi pavadīt laiku ar mani. Visi pārējie ir... Es domāju, tu zini. Nobijušies. Vai miruši."

Viņš smejas, it kā tas būtu joks, bet es redzu ēnu, kas pāršķērso viņa seju, vainu, ko viņš nes par grēkiem, kas pieder tikai man. Es gribu viņam pateikt, ka viņam nav jāatvainojas. Es gribu viņam pateikt, ka katrs kaps, ko esmu izracis, ir bijusi mīlestības vēstule, ka upes gultne ir pilna ar manu uzticību, ka viņa drošība ir rakstīta asinīs, kas nekad nepieskarsies viņa rokām.

Tā vietā es sniedzu roku un salaboju viņa matus, tā, kā es redzēju Maiku darām agrāk — *nē, Maiks ir prom, Maiks ir zivju barība, Maiks uzzināja, kas notiek ar rokām, kas to aizskar* — un mani pirksti aizkavējas pie viņa deniņa. Viņa āda ir silta. Dzīva. Mana.

"Es vienmēr gribēšu pavadīt laiku ar tevi," es saku, un tas skan kā solījums, jo tas arī ir. "Tu esi mans labākais draugs, Jisung. Mans vienīgais draugs, patiesībā."

Viņš piespiežas manam pieskārienam, tikai nedaudz, un es jūtu kaut ko bīstamu un spožu iedegamies savā krūtīs. Viņš man uzticas. Viņš nezina. Viņš domā, ka esmu tas labais, tas drošais, tas zāles pret viņa vientulību, kamēr es patiesībā esmu slimība, kas nogalināja visus, kas nāca pirms manis.

"Minho?" viņš jautā, skatīdamies uz mani ar tām acīm, kas ir vajājušas manus sapņus kopš pirmā kursa. "Vai tu domā... vai tu domā, ka mēs varētu varbūt pavadīt laiku šādi katru dienu?"

Es pasmaidu, un tas jūtas kā nazis, kas ieslīd vietā. "Katru dienu, Jisung. Es apsolu. Neviens nekad nestāsies mums pa vidu."

Un kamēr viņš smaida un pagriežas atpakaļ uz spēli, es prātā atzīmēju, ka jāpārbauda krājumi — virve, līmlente, nomierinošās zāles, ko esmu taupījis. Ne vēl. Ne kamēr viņš mēģinās mani atstāt. Ne kamēr man vajadzēs pārliecināties, ka viņš paliek.

Bet drīz, es domāju. Drīz viņš būs drošībā mūžīgi, ieslēgts tur, kur tikai es varu viņu redzēt, kur neviens cits skatiens nevar viņu aizskart, kur viņš var būt pilnīgi, pilnībā, ekskluzīvi mans.