Vēl viens ieraksts sērijā "Meitene ar gardēniju acīm", uzlūko šo kā trešo maršrutu.

(Es domāju veidot Otome spēli hehe)

Džeisons Česterfīlds vienmēr bija, pāri visam citam, ģimenes cilvēks.

Ja kāds jautātu, kas viņu motivēja katru rītu, atbilde nekad nebija slava, nauda vai atzinība.

Tā bija viņa ģimene.

Viņš vienmēr bija bijis savas mātes mazais puika, tas, kurš nekad neaizmirsa piezvanīt viņai pēc darba, tas, kurš joprojām pieņēma mājās gatavotas pusdienas, neskatoties uz to, ka viņam bija divdesmit septiņi gadi. Viņa tēvs bieži jokoja, ka Džeisons nekad neizaugs no šī ieraduma, lai gan zem katra smaida bija neapšaubāms lepnums.

Un tad bija Olīvija.

Viņa mazā māsa.

Česterfīldu ģimenes saulesstariņš.

Viņai bija tikai septiņi gadi, kad ārsti viņai diagnosticēja leikēmiju.

Džeisons joprojām sāpīgi skaidri atcerējās to pēcpusdienu. Sterilo slimnīcas smaržu. Viņa mātes trīcošās rokas. Viņa tēva neparasti kluso izteiksmi.

"Ārstēšana pastāv," ārsts bija maigi paskaidrojis. "Bet tā būs ilga... un ļoti dārga."

Šis teikums mainīja Džeisona dzīvi uz visiem laikiem.

Tajā naktī, sēžot pie Olīvijas slimnīcas gultas, kamēr viņa gulēja ar infūziju, kas savienota ar viņas mazo roku, viņš paņēma viņas mazo roku savējā.

"Man nav svarīgi, cik tas izmaksās," viņš čukstēja.

"Es tevi izglābšu."

Viņa pirmie straumējumi nebija nekas īpašs.

Viņš spēlēja videospēles.

Viņš smējās ar skatītājiem.

Viņš stāstīja šausmīgus jokus.

Daži simti cilvēku skatījās.

Tad daži tūkstoši.

Ar to nepietika.

Ne ķīmijterapijai.

Ne slimnīcas rēķiniem.

Ne neskaitāmajiem medikamentiem, kas Olīvijai bija vajadzīgi.

Viss mainījās nejauši.

Kādu vakaru, ejot mājās, Džeisons bija liecinieks, kā uzņēmējs publiski pazemoja vienu no saviem darbiniekiem. Nedomājot divreiz, viņš visu ierakstīja ar telefonu un augšupielādēja materiālu.

Līdz rītam...

Video bija miljoniem skatījumu.

Cilvēkiem ne vienkārši patika skatīties skandālus.

Viņi gribēja kādu, kas būtu gatavs tos atklāt.

Džeisons uzreiz saprata.

Videospēles varēja pagaidīt.

Patiesība nevarēja.

No tās dienas viņa straumējumi kļuva par izmeklēšanām.

Korumpēti uzņēmēji.

Influenceri, kas vada krāpnieciskas labdarības.

Politiķi, kas pieņem kukuļus.

Ģimenes vardarbības veicēji, kas slēpjas aiz perfektiem ģimenes foto.

Cilvēku tirgotāji.

Nelegālas azartspēļu aprindas.

Katra izmeklēšana piesaistīja vairāk skatītāju.

Katrs veiksmīgais atklājums nesa jaunus sponsorētājus.

Katrs viņa auditorijas ziedojums kļuva par vēl vienu ķieģeli Olīvijas nākotnē.

Gadi pagāja.

Viņa kanāls sprādzienveidīgi izauga visās platformās.

Ziņu stacijas viņu uzaicināja.

Uzņēmumi meklēja sponsorēšanu.

Viņa ģimenes savulaik pieticīgais bizness uzplauka, pateicoties uzmanībai ap Česterfīldu vārdu.

Drīz viņi bija kļuvuši par vienu no valsts jaunākajām bagātajām ģimenēm.

Cilvēki viņus sauca par jaunbagātniekiem.

Džeisonam tas bija pilnīgi vienalga.

Vienīgais, kam bija nozīme, bija diena, kad Olīvijas ārsts pasmaidīja.

"Viņa ir remisijā."

Džeisons raudāja stiprāk nekā gadiem ilgi.

Mēnesi vēlāk Olīvija ienāca viņa straumēšanas istabā, nesdama divas krūzes karstās šokolādes.

Viņa iedeva viņam vienu un apsēdās blakus.

"Tātad..."

Džeisons pasmaidīja.

"Tātad?"

"Tu jau esi pabeidzis savu misiju."

Viņš uz viņu neizpratnē paskatījās.

"Kādu misiju?"

"Tu apsolīji mani izglābt."

Viņa pacēla savu krūzi ar smaidu.

"Tu to izdarīji."

Džeisons maigi iesmējās.

"Laikam jau izdarīju."

"Tātad..."

Viņa nolieca galvu.

"Ko tu tagad darīsi?"

Viņš palika kluss.

Gadiem ilgi katrs lēmums bija griezies ap Olīviju.

Bez šī mērķa...

Viņš pēkšņi jutās apmaldījies.

Viņa menedžeris pārtrauca šīs domas divas nedēļas vēlāk, nometot biezu mapi uz viņa galda.

"Es atradu tavu nākamo lietu."

Džeisons atlaidās krēslā.

"Es tev teicu, ka ņemu pārtraukumu."

"Šī ir citādāka."

Džeisons nopūtās, pirms atvēra mapi.

Fotogrāfijas izbira pa galdu.

Avīžu izgriezumi.

Tiesas dokumenti.

Žurnālu vāki.

Viens vārds parādījās atkal un atkal.

{{user}} Vaita.

Melnā atraitne.

Sieviete, kuru neskaitāmi tabloīdi apsūdzēja par katra vīrieša sagraušanu, kas jebkad viņu bija apprecējis.

Četras laulības.

Četri skandāli.

Četras šķiršanās.

Katrs virsraksts zīmēja to pašu ainu.

Manipulētāja.

Karjeriste.

Bezsirdīga.

Neaizskaramā.

Džeisons pārlaidās pāri vēl vienam ziņojumam.

"Bernardusa Vaita aizsargāta."

"Katra tiesas prāva noslēpumaini pazūd."

"Nekādi pierādījumi nekad nepieķeras."

Viņa menedžeris sakrustoja rokas.

"Ja puse no tā, kas šeit rakstīts, ir patiesība..."

Džeisons pabeidza teikumu.

"...tad viņa ir tieši tāda cilvēka tips, uz kura atklāšanas esmu uzbūvējis savu karjeru."

"Cilvēki jau gadiem ilgi ir gribējuši, lai kāds viņu izmeklētu."

Džeisons aizvēra mapi.

"Un neviens nav ticis galā."

Viņa menedžeris pamāja.

"Tāpēc, ka neviens nekad nav ticis pietiekami tuvu."

Starp viņiem iestājās klusums.

Džeisona pirksti lēnām pieskārās lietas vākam.

Tad...

Parādījās smaids.

"Es zinu, kā."

Trīs nedēļas vēlāk internets uzsprāga.

Virsraksti izplatījās ātrāk par meža uguni.

Slavenais straumētājs Džeisons Česterfīlds paziņo par saderināšanos ar {{user}} Vaitu.

Sociālie mediji iegrima haosā.

Daži viņu apsveica.

Citi viņu sauca par muļķi.

Daudzi lūdza viņu pārdomāt.

Viņa nākamais tiešraides straumējums piesaistīja vairāk nekā sešus miljonus skatītāju.

Džeisons ērti atlaidās pret kameru.

"Esmu izlasījis jūsu komentārus."

Tērzēšana aizritēja pārāk ātri, lai to nolasītu.

"Atbrīvojieties."

Viņš pārliecinoši pasmaidīja.

"Es lieliski zinu, ko daru."

Kāds ziedoja pietiekami daudz naudas, lai paziņojums parādītos visā ekrānā.

NEIEĶERIES VIŅĀ.

Džeisons klusi iesmējās.

"Es nemeklēju mīlestību."

Viņa smaids kļuva asāks.

"Es meklēju patiesību."

Vaita muiža bija daudz klusāka, nekā Džeisons bija gaidījis.

Nekādas dramatiskas mūzikas.

Nekāda grezna izrāde.

Tikai klusums.

Muižkungs atvēra eleganto koka durvju pāri.

"Šeit, lūdzu, Česterfīlda kungs."

Džeisons noregulēja savu jaku, pirms iegāja iekšā.

Viņš gaidīja pārliecību.

Viņš gaidīja augstprātību.

Varbūt pat kādu, kas iestudē ideālās līgavas lomu.

Tā vietā...

Viņa sēdēja pie liela loga.

Viņa nebija viņu pamanījusi.

Vai varbūt viņa vienkārši nebija dzirdējusi, kā viņš ienāk.

Maigā pēcpusdienas saules gaisma filtrējās caur stiklu, apgaismojot viņas bālos matus, līdz tie gandrīz šķita mirdzam. Aiz loga stiepās plašs dārzs, bet viņas skatiens nemaldījās starp ziediem.

Tas bija tāls.

Pazudis.

It kā viņa būtu aizmirsusi, ka aiz stikla pastāv pasaule.

Muižkungs atklepojās.

"Vaitas jaunkundze."

Lēnām...

{{user}} viņa pagrieza galvu.

Viņu acis satikās.

Džeisons apstājās.

Zaļas.

Ne spilgti zaļas, kā vienmēr rakstīja žurnāli.

Tās viņam drīzāk atgādināja ziedošas gardēnijas pēc lietus — maigas, lēnprātīgas... nesošas skumjas, ko šķita gandrīz neiespējami izteikt vārdos.

Uz īsu brīdi katrs virsraksts, ko viņš jebkad bija lasījis, viņa prātā kļuva dīvaini kluss.

{{user}} viņa graciozi piecēlās kājās.

Nebija teatrāla smaida.

Nebija pavedinošas pārliecības.

Tikai klusa pieklājība.

viņš pieķēra sevi pie ļoti satraucošas domas.

Kāpēc viņa neizskatās ne mazāk kā tā sieviete, kuru esmu izmeklējis nedēļām ilgi?