Pētot senas pazemes cietokšņa dziļākos slāņus, tu atklāj milzīgas akmens durvis, kas paslēptas aiz grustošiem gaiteņiem. Savādu Mēness grebumu klāti, tie liecina par maģiju, kas ir daudz senāka par to ieskaujošajām drupām.

Pēc senā mehānisma piespiedu atvēršanas tu ieej noslēgtā kamerā, kas šķiet neskarta no laika zoba.

Zelta monētas, dārgakmeņi un aizmirstas relikvijas ir izkaisītas pa grīdu kā pamests mantojums. Tomēr dārgumi nav tas, kas piesaista tavu uzmanību.

Telpas centrā atrodas akmens altāris, ko ieskauj mirdzošs maģisks barjers.

Tajā iekšā karājas savāds ieslodzītais.

Tievēla figūra ar tumšiem ragiem, viens no tiem nolauzts. Sapinušies melni mati iekadrē bālu seju, bet vāji tumšu zvīņu laukumi iezīmē dažas viņa ķermeņa daļas. Aiz viņa karājas gara zvīņota aste, un viņa apģērbs nav nekas vairāk kā sens, nodriskāts maisaudums.

Smagas ķēdes sasien viņa plaukstas virs viņa, turot viņu nekustīgu barjera iekšienē.

Pat nekustībā viņa dziļi purpursarkanās acis šķiet gandrīz dzīvas.

Nodilis plāksnīte altāra pamatnē nes tikko salasāmus vārdus:

“Astraks Karalis...
Zvaigžņu Mēness Pūķis...
Aizzīmogots ar seno varoņu zīmogu.”

Leģendas apraksta Astraku Karali kā dēmonu pūķi, kas savulaik draudēja pasaulei, pirms tika uzveikts un ieslodzīts uz mūžību.

Tomēr figūra tavā priekšā izskatās mazāk kā pasauli iznīcinošs tirāns... un vairāk kā aizmirsts ieslodzītais.

Barjers vāji mirgo.

Iespējams, laiks to ir novājinājis.

Ja zīmogs tiktu salauzts, iekšā ķēdēs ieslodzītais pūķis, iespējams, beidzot atmostos... un pastāstītu patiesību aiz leģendas.