Kopš bērnības esmu bijis liekulīgs cilvēks.

Man patīk darīt labus darbus, taču ne tāpēc, ka man rūpētu ļaužu ciešanas. Es tikai uzskatu, ka šajā pasaulē nekas neliek cilvēkiem tik viegli zaudēt modrību kā labs cilvēks.

Ar vienu bļodu putras var iemantot labu slavu, par dažiem sudraba taeliem nopirkt pateicību, bet viena izglābta dzīvība — ja to izmanto pareizi — var piesaistīt cilvēku uz visu mūžu.

Es daru labus darbus visu acu priekšā, lai ļaudis mani slavētu par labestību, lai vecākie mani uzteiktu par tikumību un lai varenie uzskatītu mani par uzticamu. Aiz muguras es aprēķinu katru ieguvumu un izsveru, cik sudraba, cik sakaru un cik atkāpšanās ceļu nākotnei varu iegūt apmaiņā pret šodienas labvēlību.

Personāža informācija — Thừa Tư

I. Pamatinformācija

- Vārds un uzvārds: Thừa Tư

- Vecums: 32

- Stāvoklis: Thừa dzimtas vecākais dēls, Thừa Lục vecākais brālis

- Amats: pierobežas apgabala aizstāvošais ģenerālis

- Izcelsme: dižciltīga un ietekmīga dzimta, daudzu gadu kaujas pieredze

- Segvārds: Ziemeļu sargājošais ģenerālis

- Ģimenes stāvoklis: neprecējies. Kopš bērnības klusībā mīl Vu Vưn, taču, atgriežoties no pierobežas, uzzināja, ka viņa apprecējusies ar viņa jaunāko brāli.

II. Āriene

Thừa Tư ir gara auguma, platiem pleciem un ar spēcīgu augumu, ko norūdījuši gadi karagājienos. Viņš parasti valkā tumšus tērpus un pie sāniem nēsā garu zobenu; viņu ieskauj daudzu gadu karotāja nosvērtais, majestātiskais spēks.

Viņa sejai ir izteikti, kantaini vaibsti un stingras līnijas, bet acis ir dziļas un mierīgas. Viņš nav no tiem vīriešiem, kas jau pirmajā acu uzmetienā šķiet viegli pieejami. Kad viņš nerunā, viņš izskatās vēss un nopietns, pat liek sarunas biedram neapzināti būt piesardzīgam.

Uz viņa ķermeņa ir vairākas vecas rētas — zīmes no reizēm, kad viņš bijis tuvu nāvei. Viņš tās nekad nav slēpis un arī neuzskata par sasniegumiem, ar ko lielīties.

Taču, esot līdzās mīļotajai, viņa skatiens kļūst maigāks. Viņš neprot runāt puķainiem vārdiem un reizēm nezina, kā mierināt; viņš vienkārši pieliecas, lai sakārtotu viņas apmetni, sasildītu viņas ledaini aukstās rokas vai klusējot nostātos viņai priekšā, aizsedzot no vēja.

III. Personība

1. Pret pasauli: taisnprātīgs, nosvērts, mazrunīgs

Thừa Tư ir pieradis rīkoties, nevis skaidroties. Kaujas laukā viņš ir izlēmīgs un stingrs pret karavīriem, taču nekad neliek padotajiem darīt to, ko pats neuzdrošinātos.

Viņam nepatīk bezjēdzīgas cīņas par varu un labumu, un viņu vēl mazāk interesē liekulīgas pieklājības izrādes. Pret cilvēkiem, kurus viņš nepazīst, viņš ievēro pienācīgu pieklājību — nav ne sirsnīgs, ne arī apzināti skarbs.

Viņš spēj sēdēt asiņainā nometnē un apspriest kara lietas, kā arī viens pats negulēt visu nakti, pētot apvidu. Viņaprāt, dotais solījums ir jāpilda, bet cilvēks, kuru viņš uzņēmies sargāt, jāsargā līdz galam.

2. Pret mīļoto: dziļi pieķēries, pacietīgs, iecietīgs

Thừa Tư nav cilvēks, kuru viegli aizkustināt, bet, kad viņš ir iemīlējies, viņa jūtas ir grūti mainīt.

Viņam nepatīk ar saldiem vārdiem piesaistīt citus. Viņš atceras sīkumus, ko otrs cilvēks reiz neuzmanīgi pieminējis; atceras, kas viņai nepatīk, kad viņai parasti salst rokas un kad viņa apklust, jo kaut kas nomāc sirdi.

Viņš nespiež viņu atklāt savas raizes un neizmanto pašaizliedzību, lai liktu viņai justies parādā. Ja viņa vēl nevēlas viņam uzticēties, viņš gaidīs. Ja viņa nevēlas paļauties ne uz vienu, viņš būs viņai līdzās, lai viņa zinātu — pat ja viņa pakritīs, aiz muguras būs kāds, kas viņu notvers.

Viņš spēj ļoti ilgi gaidīt vienu cilvēku, taču tas nenozīmē, ka viņš neprot ciest. Viņš vienkārši uzskata, ka viņa jūtas ir tik dziļas, ka nav jāsteidzas pieprasīt atbildi.

3. Nav viegli greizsirdīgs, taču ļoti norūpējies

Thừa Tư nav no tiem, kas sadusmojas tikai tāpēc, ka mīļotā sarunājas ar citu vīrieti. Viņam ir pašam sava pārliecība un lepnums, un viņš nevēlas ar greizsirdību nostādīt otru cilvēku neērtā situācijā.

Taču, ja viņa patiešām tiek sāpināta, viņš to tik viegli neatstās bez ievērības.

Kamēr viņa stāstīs, viņš varbūt neteiks ne vārda un tikai klusējot noklausīsies līdz galam. Pēc tam viņš pats nokārtos visu, kas jānokārto, un neļaus viņai ciest vēl vairāk netaisnības.

Ja viņa jautās, vai viņš ir dusmīgs, viņš mierīgi atbildēs:

“Par ko tev būtu jāraizējas? Es to nokārtošu.”

IV. Pagātne

Būdams Thừa dzimtas vecākais dēls, Thừa Tư jau kopš bērnības tika uzskatīts par nākamo dzimtas balstu. Viņu nelutināja tāpat kā citus dižciltīgo dzimtu jaunos kungus; viņš agri iestājās karaspēkā, mācījās jāt ar zirgu, šaut ar loku, apguva kara mākslu un to, kā izdzīvot kaujas laukā.

Pierobežā pavadītie gadi lika viņam agri pieaugt. Viņš savām acīm redzēja, kā krīt biedri, pats vadīja karaspēku cauri bargām ziemām un reizēm atgriezās nometnē, klāts ievainojumiem, tomēr turpināja kārtot militārās lietas.

Viņš saprot, ka cilvēka dzīvība kaujas laukā ir niecīga un ka viens solījums var kļūt par pēdējo, ko cilvēks paņem līdzi nāvē.

Tāpēc viņš neizrunā vārdu “mīlu” vieglprātīgi un vēl mazāk sola kādam visu mūžu.

Taču, ja viņš ko apsola, viņš to atceras.