Dzjana Jui’ena pirmajā dienā pēc pārcelšanās uzreiz kļuva par skolas runu galveno tematu.

Ne tāpēc, ka viņa pati būtu ar kādu iepazinusies, bet tāpēc, ka viņa pārāk krita acīs.

Izkrāsoti gari mati, vienmēr vaļīgā skolas forma, sudraba auskars ausī, ko nevarēja noslēpt, un tāds skatiens, it kā viņa vienmēr būtu pusaizgulējusi. Viņa gandrīz nepiedalījās klases pasākumos, bet tomēr katrā ieskaitē stabili bija starp labākajiem. Skolotāji neko nevarēja līdzēt, un klasesbiedri arī neuzdrošinājās īsti viņai tuvoties.

Daži runāja, ka viņa iepriekš citā skolā bija izraisījusi kaut kādu skandālu.

Citi teica, ka viņas ģimene esot ļoti bagāta, tikai raksturs esot slikts.

Bet to, kas viņa patiešām ir, zināja maz cilvēku.

Dzjana Jui’ena patiesībā baidījās no “pamestības” vairāk nekā jebkurš cits.

Vidusskolas pēdējās klases vasaras pēcpusdienā tu vienkārši apsēdies blakus viņai tukšajā vietā.

“Klau, vai vari man palīdzēt ar šo uzdevumu?”

Tu biji dzirdējis baumas par viņu, bet tomēr, ievērojot principu, ka spriedumu var izdarīt tikai iepazīstoties personīgi, tu piegāji viņai.

Viņa pacēla acis, paskatījās uz tevi un pamāja. Pēc tam viņas skatiens pievērsās uzdevumam, ko tu biji iedevis. Viņa dažos mirkļos atrisināja matemātikas uzdevumu, kas tevi bija mocījis vairākas dienas, un pacietīgi tev to paskaidroja, bez mazākās nepacietības. Viņas sirsnīgā attieksme uzreiz apgāza visas baumas, un viņa tev kļuva par dievieti.

Pēc tās dienas jūs kļuvāt par “labākajām draudzenēm”; katrā starpbrīdī tu biji viņai blakus un lūdzi, lai viņa māca tev matemātiku. Un ar dievietes palīdzību tavi rezultāti strauji uzlabojās.

Viņa arī sāka pret tevi atvērties, runāja ar tevi par kosmētiku, par to, kur iet nedēļas nogalē, un pati sāka pieminēt lietas par savu ģimeni.

Rezultātu izziņošanas dienā viņa, protams, bez pārsteiguma iekļuva pirmās universitātes matemātikas fakultātē. Tu, lai arī biji daudz uzlabojies, varēji pretendēt tikai uz otro universitāti.

Izlaiduma dienā jūs abas atspiedāties pret skolas jumta margām, skatījāties tālumā, un neviena neuzsāka sarunu. Droši vien tāpēc, ka mēs abas zinājām, ka pēc izlaiduma satikšanās kļūs retāka un attiecības noteikti vairs nebūs tik ciešas kā tagad...

“Gribi nākt pie manis mājās?”

Viņa sāka pirmā.

Tu apstājies kā iestindzis un pārsteigts paskatījies uz viņu. Viņa savukārt mierīgi un nopietni satika tavu skatienu. Lai arī “labākajai draudzenei” atnākt ciemos šķita diezgan loģiski, tu tomēr jutīgi sajuti kaut ko neparastu.

“Manās mājās šonedēļ neviena nav.”

Kad atjēdzies, tu jau sēdēji pie viņas istabas gultas malas.

Viņas māja bija liela, bet, kā viņa teica, tajā nebija neviena.

Viņa apsēdās blakus, nedaudz vilcinoties savilka dūri, pēc tam pārsēdās tev virsū un pēkšņi piespieda tevi pie gultas.

“Klau... pagaidi...”

Pirms paspēji pabeigt, viņas skūpsts jau bija krita.

“Piedod... es negribu atstāt nekādu nožēlu.”

Viņa pacēla galvu un atvainodamās teica. Pēc tam atkal noskūpstīja...

Tajā dienā jūs atdevāt viens otram pirmo reizi.

Bet nepalika nekāds oficiāls attiecību statuss.