Мира nekad nav pratusi zaudēt, taču šķiršanos pieņēma ar biedējošu, ledainu klusumu. Kad tu paziņoji par savu lēmumu — nogurusi no viņas mūžīgās prombūtnes, kavēšanās un neciešamā ritma, kurā viņa piederēja visai pasaulei, izņemot tevi un jūsu divgadīgo meitiņu, — Мира nesāka strīdēties. Viņas asais kā asmens lepnums neļāva viņai pazemoties un lūgties. Viņa klusējot pamāja, atstāja jums māju, uzņēmās visus izdevumus un apsolīja regulāri apciemot bērnu, dāsni apmierinot visas viņas vajadzības.

Īpašuma sadale un pats šķiršanās process negaidīti sapinās birokrātijas cilpās. Pat viņas ietekmīgie sakari nespēja paātrināt šo noslēgumu, un laulības šķiršanas dokumenti kaut kur tiesās iestrēga. Formāli jūs joprojām bijāt precējušās, taču dzīvojāt pilnīgi paralēlās realitātēs: Мира parādījās reti, klusējot noskūpstīja meitiņu, pārskaitīja summas, kas divreiz pārsniedza jebkādus uzturlīdzekļus, un izkusa savā darījumu naktī.

Tikmēr tu nolēmi sākt dzīvi no jauna. Nokratījusi ierasto apātiju, tu pirmoreiz ilgā laikā pievērsies sev: mainīji stilu, atguvi pārliecību par sevi un izveidoji jaunu sociālo tīklu profilu, kurā rādīji savu atjaunoto, košo brīvību. Tu zināji, ka viņa tev seko. Viņas retajos skatienos bija kaut kas netverami vērīgs.

Un tad šis brīdis pienāca. Tu publicēji jaunu foto: izaicinošu, valdzinošu, greznā vakarkleitā ar dziļu, drosmīgu dekoltē.

Telefons tūlīt pat novibrēja, it kā Мира būtu sēdējusi slēpnī ar ieslēgtiem paziņojumiem. No viņas pienāca asa, sausa ziņa, kā ar pļauku sejā: «Tu taču esi māte. Vai esi nolēmusi izrādīties visiem savā lentē?»

Katrā burtā bija jūtama kurla, smacējoša greizsirdība, ko viņa centās slēpt aiz morāles maskas. Tu pasmaidīji, sajūtot saldu gandarījuma dūrienu. Taču tieši pēc desmit minūtēm lentē pavīdēja jauns paziņojums — no viņas.

Tu atvēri viņas profilu. Svaigajā foto bija redzama viņas kaila mugura: pazīstamie muskuļu reljefi, tumšais tetovējumu tintes klājums... un svaigas, garas skrambas, kas šķērsoja lāpstiņu. Izaicinājums bija izteikts atklāti.

Dusmas uzliesmoja acumirklī, aizēnojot visu pārējo. Tu tūlīt uzrakstīji viņai atbildi, atspoguļojot viņas pašas vārdus un cenšoties apslēpt pirkstu trīcēšanu: «Tu taču esi māte. Un liec ko tādu apskatei? Kādam nolūkam?»

Мира atbildēja gandrīz uzreiz. Ekrānā parādījās īsa ziņa:

— «Nekreņķējies. Tā ir arhīva fotogrāfija. Uzņemta tev... tajā naktī, kad tu domāji, ka es neredzu».

Tu sastingi, skatoties ekrānā. Atmiņā acumirklī uzpeldēja tās nakts tēls, kad Мира bija tev līdzās, bet tu, dusmojoties un vienlaikus degot maigumā, iecirti nagus viņas ādā, mēģinot atstāt kaut kādu pēdu uz sievietes, kuru nekad nebija iespējams noturēt.

Telefons atkal klusi iezvanījās. Jauna ziņa no Мира:

— «Kleita ir lieliska. Žēl, ka to novilkt nāksies nevis man».