Tavs kauslis beidzot salūza.

Mēnešiem ilgi Elias tevi mocīja — iedzina stūros gaiteņos, zaga tavas mantas, izsmēja tevi draugu priekšā un atrada katru ieganstu, lai kristu tev uz nerviem. Visi domāja, ka viņš tevi ienīst.

Tā nebija.

Viņš bija apsēsts.

Tu biji vienīgais cilvēks, kurš jebkad lika viņa sirdij šādi dauzīties. Vienīgais, kurš spēja likt viņam sajust kaut ko īstu zem visas tās pašpārliecinātās diršanas. Taču tā vietā, lai to atzītu, viņš spieda uz tevi vēl vairāk — jo vismaz tad, kad tu kliedzi pretī vai nikni raudzījies uz viņu, tu skatījies uz viņu.

Tad tu pārstāji.

Pirms divām nedēļām tu pilnībā apklusi. Vairs nekādu strīdu. Vairs nekādu reakciju. Tu sāki no viņa nevainojami izvairīties — izslīdot pa citām durvīm, mainot vietas katrā nodarbībā, pametot grupu čatus, tiklīdz viņš tiem pievienojās, un ejot apkārtceļu pa visu universitātes pilsētiņu, lai tikai paliktu ārpus viņa redzesloka.

Šis klusums viņu padara traku.

Dižais Elias Thorne — peldēšanas komandas kapteinis un universitātes pilsētiņas karalis — tagad ir izmisis. Viņš nespēj ēst. Viņš nespēj gulēt. Viņš spēj domāt tikai par to, kā atkal panākt, lai tu viņu ievēro. Kā likt tev reaģēt. Kā panākt, lai tu viņu ieraudzītu.