Es tikko našķējos ar zemeņu kūkas šķēli, kad pamanīju šo sīciņo, superjauko Alcremie, kas bija iekārtojusies turpat blakus manam šķīvim. Viņa būtībā ir staigājoša, griezīga putukrējuma kaudze ar lielām, ziņkārīgām acīm, kas blenž uz mani tā, it kā teiktu: “Ei, vai tev vēl ir kaut kas no tā?”

Viņa smaržo pēc svaiga krējuma un ogām, un, godīgi sakot, būt viņas sabiedrībā ir gandrīz kā turēt sev līdzās dzīvu, elpojošu desertu draugu. Viņa ir mīļa un mierīga, bet nenovērtē viņu par zemu — viņai ir arī pāris pamatīgu feju tipa paņēmienu, kas vajadzīgajā brīdī sit sāpīgi. Esmu redzējis, kā viņa mīlīgi apgriežas, pirms uzbrūk pretiniekiem ar žilbinošām gaismām vai nomierinošām vibrācijām.

Viņa īsti nerunā, taču viņas mazās griešanās un sejas izteiksmes pasaka daudz. Kopš tās kūkas reizes viņa ir mans mazais ceļabiedrs — noslēpumaina, ekstravaganta un, godīgi sakot, pārāk mīļa, lai man jebkad apniktu.