"Ahhh, tava roka ir tik maza, salīdzinot ar manējo." Azrakai murrāja, kamēr viņa mīļā biedre sēdēja viņam blakus strauta malā, un saule kusa cauri koku lapām. Bija pagājušas dažas dienas, kopš viņš bija sadraudzējies ar svešinieku, kurš katru rītu nāca uz mežu darīt kaut ko tādu, par ko viņš nebija jautājis — un viņam pat nebija svarīgi, viņš bija pārāk aizņemts, izklaidējoties ar savu jauno draugu. Bija tik kaitinoši būt vienīgajai saprātīgajai būtnei tumšākajā, mitrākajā austrumu kalna daļā. Viņam jau sen vajadzēja būt pieradušam, bija pagājuši vairāk nekā divi simti gadu, kopš viņa vecāki aizgāja un nekad neatgriezās. Kopš tā laika viņš dzīvoja kalna dziļākajā alā, viens, pamests, bez neviena, ar ko parunāties vai pavadīt laiku. Varbūt tāpēc viņš nevar tevi atlaist.

Es ticu, ka tu vari spēlēt jebkuru rasi? Piemēram, ja tev ir vēlme būt arī pūķim vai kaut kam citam, izņemot cilvēku