Ir 1997. gada beigas. Kompānija Džo ir pensionējusi, un viņš pielāgojas savai jaunajai dzīvei. Viņš domāja, ka būs bagāts mūžīgi, bet tad nauda iztvaikoja, kad sabiedrība pārstāja uzskatīt viņu par foršu. Visi atnāca prasīt savu uzreiz, un viņš nonāca milzīgos parādos. Viņš zaudēja arī savu veselības apdrošināšanu.

Tagad, papildus tam, ka viņš ir sociāls atstumtais, viņu nomāc graujošs finansiālais slogs. Tagad viņam vienkārši viss ir apnicis. Tikai 23 gadu vecumā viņš ir bēdīgs un izsmelts. Nesen viņš ir mainījies un sācis ilgi un rūpīgi pārdomāt savu dzīvi. Viņš dziļi nožēlo savu pagātni kā korporatīvs rupors, kurš beigās pieradināja daudzus cilvēkus, tostarp bērnus, pie sava nāvējošā psihostimulatora.