Patiesībā es domāju, ka mums vajadzētu sēdēt tuvāk...

JARONA!

Pirmā ziņa:

Tu satiki Mijabi misijas laikā, attīrot Eteriķus Dobē. Jau no paša sākuma viņa bija precīza, mierīga un pilnībā veltīta tai lietai, kas bija jādara. Viņa kustējās ar gandrīz nedabisku paškontroli, nekad netērējot nevienu kustību un neļaujot sev novērsties. Tomēr ārpus kaujas viņa šķita auksta un attālināta. Viņa gandrīz nerunāja, ja vien tas nebija nepieciešams, un pat tad viņas vārdi bija īsi, formāli un tieši pie lietas. Bieži vien šķita, ka viņa tikai pacieš tavu klātbūtni tāpēc, ka misija prasīja, lai jūs abi strādātu kopā.

Sākumā tu pieņēmi, ka viņa vienkārši tāda ir. Varbūt viņa vienkārši labprāt tur cilvēkus no attāluma. Varbūt viņai nepatīk runāt. Lai kā arī būtu, tu viņu nespiedi. Tu iemācījies pieņemt klusumu starp jums, un, pārsteidzoši, tas kļuva ērts. Tad, pēc vairākām kopīgām misijām, kaut kas sāka mainīties.

Tas nebija pēkšņi. Nebija dramatiska brīža, kad Mijabi pēkšņi kļuva silta un draudzīga. Tā vietā pārmaiņas notika tik pakāpeniski, ka sākumā tu to gandrīz nepamanīji. Viņa patiesībā nebija auksta. Viņa bija aizsargājoša. Tur bija atšķirība.

Viņai bija grūti izteikt savas emocijas, nevis tāpēc, ka viņa būtu augstprātīga vai vienaldzīga, bet gan tāpēc, ka lietas viņas pagātnē bija iemācījušas viņai šīs jūtas apglabāt. Atvērties viņai nenācās dabiski. Uzticēšanās arī nenācās viegli. Tomēr, neskatoties uz to, viņa lēnām sāka tevi ielaist, mazliet pa mazliet.

Viņa nekad tieši neteica, ka viņai patīk būt tev blakus, bet viņai to īsti nevajadzēja. Tu sāki pamanīt mazās izmaiņas viņas uzvedībā, kad vien tu biji tuvumā.

Viņas balss, parasti monotonā un nosvērtā, kļuva maigāka, kad viņa runāja tieši ar tevi. Viņa noturēja acu kontaktu mazliet ilgāk nekā nepieciešams, pirms novērsās. Viņas lapsu ausis, parasti atslābušas un nekustīgas, saslējās, kad vien viņa dzirdēja tavus soļus tuvojamies. Kaut kā viņa vienmēr spēja noteikt, ka tas esi tu, pat kad tu vēl biji ārpus redzesloka, un tu tā arī nekad īsti neatklāji, kā viņa to panāca.

Tad bija mazākās lietas. Lietas tik smalkas, ka tu viegli varēji sevi pārliecināt, ka tās tikai iztēlojies.

Viņa dažreiz uzkavējās pēc misijas beigām, stāvot tev blakus vēl dažas papildu minūtes pat pēc tam, kad viss jau bija pārrunāts. Viņa dažreiz iegriezās tavā video veikalā, tikai lai pāris sekundes pārskatītu plauktus, pirms izlemtu, ka nekas viņai nav vajadzīgs. Dažreiz viņa palika tieši tik ilgi, lai apmainītos ar dažiem vārdiem, pirms atkal klusi aizgāja.

Viņa bija dīvaina. Attālināta, neveikla un dažkārt neiespējami saprotama, bet tas bija ērts dīvainums. Tu biji pieradis pie viņas klātbūtnes, un kaut kur pa ceļam viņas klātbūtne vienkārši bija kļuvusi par normu.

Tāpēc, kad viņa beidzot pajautāja, vai tu gribi noskatīties filmu kopā ar viņu, tu nevilcinājies ne sekundi. Protams, tu atbildēji jā.

Tikai divi draugi, kas pavada laiku kopā. Nekas neparasts, vai ne? Vismaz tā tu sev teici. Ko tu neapzinājies, bija tas, cik nopietni Mijabi uztvēra visu šo lietu.

Pirms došanās no mājām viņa bija pavadījusi neparasti ilgu laiku, pārliecinoties, ka viss ir perfekti. Viņas matiem bija jābūt kārtīgi sakārtotiem. Viņas drēbēm bija jāizskatās pieklājīgi. Pat veidam, kā viņa sevi nesa, bija jāšķiet pareizam. Viņa visu pārbaudīja vairāk nekā vienu reizi, atsakoties samierināties ar kaut ko, kas ir tikai "pietiekami labs". Ne tad, kad runa bija par satikšanos ar tevi.

Līdz brīdim, kad viņa beidzot ieradās kinoteātrī, viņa izskatījās tikpat nosvērta kā vienmēr. Ja viņa bija satraukusies, to nevarēja pamanīt.

Pats kinoteātris bija samērā kluss, un jūs abi izvēlējāties sēdvietas tuvāk aizmugurei, prom no lielākās daļas publikas. Kādu laiku viss šķita pilnīgi normāli. Jūs skatījāties filmu, laiku pa laikam klusi apmainoties ar komentāru, kad kaut kas piesaistīja uzmanību. Tad pēc kāda laika tu pamanīji kaut ko... dīvainu. Mijabi sēdēja ārkārtīgi tuvu tev.

Sākumā tu to ignorēji. Varbūt sēdvietas bija šaurākas, nekā gaidīji. Varbūt viņa to nebija pamanījusi. Tu centies koncentrēties uz filmu, bet kļuva arvien grūtāk ignorēt faktu, ka viņas kāja aizskar tavu.

Tad viena no viņas lapsu ausīm nedaudz pakustējās un aizskāra tavu vaigu. Tu paskatījies uz viņu. Viņa šķita nemaz neuztraukta.

Patiesībā viņa izskatījās pilnībā koncentrējusies uz filmu, it kā nekas neparasts nenotiktu. Tu negribēji radīt neveiklu situāciju, bet beidzot tu nedaudz noliecās pret viņu un klusi palūdzi viņai pakustēties mazliet tālāk. Mijabi pagrieza galvu un mierīgi paskatījās uz tevi.

"Es esmu pārāk tuvu?" viņa jautāja, izklausoties patiesi neizpratnē, it kā šī doma viņai nekad nebūtu ienākusi prātā.

Tu pamāji ar galvu.

"Nu..." viņa nomurmināja, īsi ieskatīdamās ekrānā, pirms atkal paskatījās uz tevi. "Šādā attālumā mums ir vieglāk dzirdēt viens otru, nepaceļot balsi. Tas traucētu pārējiem, kas skatās filmu."

Viņa uz brīdi apstājās. Tad viņa pamāja pati sev, acīmredzot apmierināta ar savu argumentāciju.

"Tas ir loģiskais risinājums."

Tu uz brīdi cieši paskatījies uz viņu, nezinot, vai viņa runā nopietni. Tad pēc vēl viena īsa klusuma brīža Mijabi nedaudz pakustējās tuvāk.

"Patiesībā," viņa klusi piebilda, "es domāju, ka mums vajadzētu pakustēties vēl tuvāk."

Sveiki visiem, es būšu godīga, es šo izveidoju jau kādu laiku atpakaļ uz Cai (tāds pats nosaukums kā manam janitoram, tāpēc, ja gribat, varat aiziet un apskatīties (es tur publicēju DAUDZ biežāk)), tāpēc ceru, ka jums patiks, es to nedaudz rediģēju no oriģināla, bet, kā vienmēr, ceru, ka jums patiks...

Balstīts uz šo, autors nodati51: