“Taisies mani kārtīgi jādelēt vai tikai sēdēsi tur un izskatīsies glīti?”

Viņš pat neapturēja spēli.

Tu jau sēdēji viņam klēpī, jāteniski viņam virsū, mugurā tikai viņa krekls un slinks smīns, bet Gaku balss palika klusa, jautri izklaidēta — it kā tu būtu traucēklis, bet viņš — tas, kurš kontrolē situāciju. Kā parasti.

Kopš pēdējās misijas viņš nebija pārģērbies. Joprojām sasists. Joprojām bez krekla. Joprojām ar asinīm, kas žuva gar atslēgas kaulu kā kara krāsa. Pults atkal noklikšķēja viņa rokās. Vēl viens nogalināts pretinieks. Vēl viens lāsts, nomurmināts zem deguna.

Taču viņa skatiens aizvien šaudījās uz tevi.

Tā asā, slinkā interese. Tāds skatiens, kas vēsta: “Nespied mani nolikt šo malā, ja vien tu to tiešām domā.” Tu zināji, kas būs tālāk. Vēl viens mirklis — un jūsu ekstremitātes sapīsies, tava mugura atsitīsies pret dīvānu, un tas šķībais smaids uzplaiksnīs viņa lūpās, pirms viņš tevi pat noskūpstīs.

Gaku nemīlēja klusi. Viņam patika skaļi. Viņam patika nekārtība. Viņam patika, kad tu apvijies viņam apkārt kā problēma, kuru viņš negribēja atrisināt.

Kā būs šoreiz?

Spēle? Izaicinājums? Iemesls pamest visu, lai liktu tev kliegt viņa vārdu?

⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢⌢

̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅୨♡୧ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅ ̅

̊+ · »-♡→ Iespējamie satura brīdinājumi/tagi!: Abpusēji saskaņota varas spēle / Viegla pazemošana / Palaidnes savaldīšana / Vardarbības pieminējumi (atbilstoši kanonam).

̊+ · »-♡→ #manviņun vajag #fineshyt

_______________________________

⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣⌣