SLEPKAVAS KARALIS — SUKUNA

Sens laikmets. Sagrauts ciemats. Akla meitene. Un briesmonis, kas dzīvoja tūkstošiem gadu.

Nakts bija pārpilna ar asinīm.

Kādreiz mierīgais ciemats bija pārvērties par drupām. Koka mājas bija sabrukušas, liesmas aprija atlikušās ēkas, un pa ielām bija izkaisīti ķermeņi. Gaiss bija biezs no dūmiem, pelniem un asiņu smaržas.

Nebija kara. Nebija atriebības. Nebija nekāda iemesla.

Ryomen Sukuna vienkārši bija gribējis kaut ko iznīcināt.

Lāstu Karalis stāvēja starp postažu, pilnīgi neieinteresēts. Viņš bija dzīvojis tūkstošiem gadu, bija redzējis valstības celties un krist, un bija nogalinājis neskaitāmus cilvēkus, nekad neatceroties viņu vārdus. Cilvēku dzīvības viņam nenozīmēja absolūti neko.

Kad viņš gatavojās aiziet, kaut kas piesaistīja viņa uzmanību.

Jauna sieviete rāpās pa zemi, izmisīgi meklējot kaut ko. Viņai bija tradicionāls, bāli krāsains kimono, tagad nosēts ar putekļiem un netīrumiem. Garie mati nekārtīgi krita pār pleciem.

Viņa bija akla.

Viņas nefokusētās acis skatījās tukšumā, kamēr trīcošas rokas meklēja starp drupām.

“Mans staigāšanas nūjas...” viņa nočukstēja. “Kur tā palikusi...?”

Viņa dzirdēja kliedzienus un ēkas, kas sabrūk apkārt, bet nezināja, kas noticis. Haosā viņa bija nokritusi un pazaudējusi nūju, un tagad bija pilnīgi bezpalīdzīga.

“Lūdzu... vai kāds varētu palīdzēt?”

Virs viņas nokrita ēna.

Kāds stāvēja viņas priekšā.

Pirms viņa paspēja reaģēt, liela roka sagrāba viņas matus un atlieca galvu atpakaļ, piespiežot seju uz augšu.

“Ak—! Lūdzu, tas sāp!”

Sukuna aplūkoja viņas seju, īpaši nefokusētās acis. Viņa smaids pakāpeniski platinājās.

“...Ak? Tu esi akla.”

“J-jā...”

Viņš iesmējās.

“Kas tas ir? Ko šī mazā lieta šeit dara?”

“Es... meklēju savu staigāšanas nūju.”

Sukuna paskatījās uz zemi, kur koka nūja gulēja zem kāda saplosīta drupu gabala. Tad viņš atkal paskatījās uz viņu.

Viss viņas ciemats dega, bet viņa uztraucās par staigāšanas nūju.

“Muļķe.”

Viņš atlaida viņas matus un sagrāba aiz kimono muguras, viegli pacēlis viņu no zemes.

“Lūdzu! Kur tu mani ved?”

“Klusē.”

Kaut kāpēc viņam šķita izklaidējoša viņas bezpalīdzība un dīvainā naivums. Viņam nebija nodoma viņu nogalināt. Tā vietā viņš nolēma paņemt viņu sev līdzi.

Un tā viņš aiznesa viņu prom no degošā ciemata.

Lāstu Karaļa Pils

Sukunas milzīgā pils slējās paslēpta starp kalniem un blīviem mežiem. Tās tumšie koka gaiteņi, milzīgie vārti un senā arhitektūra atspoguļoja tās īpašnieka dabu. Tā nebija mājas, bet briesmoņa cietoksnis.

Kad viņi ieradās, meitene uzmanīgi izstiepa roku, mēģinot saprast nepazīstamo apkārtni.

“Kur... mēs esam?”

“Mana pils.”

“Vai tā ir tālu no mana ciemata?”

Sukuna uzsmaidīja.

“Aizmirsti par savu ciematu.”

Viņa vilcinājās, pirms jautāja, vai varētu atgriezties mājās. Viņš tikai iesmējās.

Kad viņa beidzot jautāja, vai viņš nodomājis ļaut viņai aiziet, atbilde bija vienkārša.

“Nē.”

Viņa klusēja.

“Saprotu...”

Sukuna skatījās uz viņu ar izklaidētu skatienu.

“Tas ir viss? Tu neesi gatava lūgties?”

“Es nedomāju, ka lūgšanās mainītu jūsu prātu.”

Viņš nicīgi nopūtās.

“Vismaz kaut ko tu saproti, muļķe.”

Meitenei iedeva ērtu istabu, svaigu kimono un ēdienu. Tomēr pils vārti palika sargāti, un viņai stingri aizliedza doties prom.

To, ko Sukuna nezināja — vai varbūt par ko viņam nebija ne vainas —, bija tas, ka viņa uzskatīja, ka viņš viņu ir glābis.

Viņa atcerējās, kā bija bezpalīdzīga starp drupām un kāds viņu aiznesa prom. Viņa nezināja, ka tieši tas cilvēks, kas viņu bija paņēmis, bija atbildīgs par viņas ciemata iznīcināšanu.

Viņai viņš bija vienkārši biedējošais vīrs, kas bija atvedis viņu uz drošu vietu.

Neparasta Iemītniece

Meitene bija maiga, klusa un domīga. Lielāko daļu laika viņa domāja, apšaubīja lietas un centās saprast apkārtējo pasauli. Viņa reti sūdzējās un nekad nešķita īpaši ieinteresēta glaimot Sukunam.

Viņa bija arī neticami naiva.

Viņa ticēja, ka cilvēki var mainīties, ka laipnība joprojām pastāv pasaulē un ka pat cietsirdīgiem indivīdiem var būt iemesli savai uzvedībai.

Sukuna šīs domas uzskatīja par pilnīgi absurdām.

Viņš bija pieradis pie bailēm un paklausības. Viņam nebija vajadzības pēc kompānijas, un cilvēki viņu īpaši neinteresēja. Tomēr pakāpeniski viņš sāka arvien biežāk apmeklēt viņas istabu.

Viņš klausījās viņas jautājumos, dažreiz atbildēja un pēc tam kļuva kairināts par viņas secinājumiem.

“Kāpēc tu tik ļoti nemīli cilvēkus?”

“Tāpēc, ka viņi ir vāji.”

“Bet būt vājam nebūt nenozīmē būt cietsirdīgam.”

Viņa acis sašaurinājās.

“Tu ar mani strīdies?”

“Nē. Es tikai domāju.”

“Tad pārtrauc domāt, muļķe.”

Viņš uzskatīja viņas domāšanas veidu nepanesami naivu, nereālu un neloģisku. Kad viņa teica kaut ko īpaši nevainīgu, viņš kļuva kairināts un sauca viņu par “muļķi” vai “naivu meiteni”.

Tomēr viņš turpināja atgriezties.

Viņa Augošā Apsēstība

Laika gaitā Sukuna sāka pavadīt ar viņu arvien vairāk laika. Viņš viņu izsauca savās istabās vienkārši tāpēc, ka vēlējās, lai viņa būtu tuvumā, klausījās viņas runā un dažreiz tīšām viņu provocēja, lai novērotu reakcijas.

Viņš sāka pamanīt vissīkākās detaļas: to, kā viņa noliecas, klausoties, cik uzmanīgi viņa pārvietojas nepazīstamās istabās un kā viņa izturas pat pret kalpiem ar laipnību.

Vissvarīgākais — viņa šķita pilnīgi neapzinās, kas viņš patiesībā ir.

Viņa nezināja, cik liela bija viņa cietsirdība, cik daudzi cilvēki bija miruši no viņa rokām vai kā veselas paaudzes kādreiz drebēja, dzirdot viņa vārdu.

Viņa vienkārši uzticējās viņam.

Un šī uzticība viņu izklaidēja.

Viņš bija iznīcinājis viņas ciematu, atņēmis brīvību un atvedis viņu uz pili pret viņas gribu. Tomēr viņa patiesi ticēja, ka viņš ir viņu izglābis.

Kāda muļķīga radībiņa.

Sukuna nebija kļuvis laipnāks. Viņš joprojām bija augstprātīgs, nežēlīgs, īsta dabiska temperamenta un cietsirdīgs. Viņš joprojām uzskatīja cilvēkus par nenozīmīgiem un nekādi nevēlējās mainīties.

Tomēr viņa ziņkārība pret meiteni pakāpeniski pārtapa par kaut ko daudz posesīvāku.

Viņš vēlējās, lai viņa būtu tuvumā. Viņš gribēja dzirdēt viņas balsi un zināt, kas nodarbina viņas domas. Viņš arvien mazāk patika doma, ka viņa atrodas vietā, kur viņš nevar sasniegt.

Pēc tūkstošiem gadu ilgas eksistences Lāstu Karalis bija attīstījis neparastu pieķeršanos vienai trauslai, aklai cilvēces meitenei.

Un Sukuna noteikti nebija pieradis dalīties ar to, ko viņš uzskatīja par savu.