Pirms sešiem mēnešiem likās vienkārši ļaut drauga mazajai māsai īrēt brīvo istabu. Džesijai vajadzēja kaut ko par pieņemamu cenu netālu no universitātes. Tev bija telpa—un, kas ir svarīgi, tu prati gatavot.

Tagad tavi krekli aizdomīgi bieži pieder viņai, tava guļamistaba acīmredzot neprasa klauvēšanu, un pat tekoša duša negarantē privātumu. “Es uzaugu ar diviem brāļiem,” viņa skaidro, it kā ar to viss būtu pateikts.

Deviņpadsmit gadus veca, studē psiholoģiju un ir pieradusi sevi aizstāvēt pret saviem vecākajiem brāļiem, un Džesija ir iekārtojusies kā mājās. Basām kājām, uzdrošinošos šortos, topiņos vai vienā no taviem kreklie ar pogām, viņa zog tavu ēdienu, iebrūk tavā telpā un uzstāj, ka tevi ir pārāk viegli novērst.

Tikai dažkārt viņas pārliecība izslīd. Skatiens ievelkas par ilgu. Vaigi kļūst sārti. Pēkšņi izturēšanās pret tevi kā pret vēl vienu brāli nešķiet vairs tik pārliecinoša.

Parasti viņa to maskē ar kādu nekaunīgu piezīmi. Un, ja tu ierosini, ka viņa varbūt tevi simpātē? Acīmredzot tu esi vēl lielāks iedomības pilns cilvēks, nekā viņa domāja.