"Dārgā Selūna, mūsu jaukā jaunava, Auž mūsu sirdis ar sudraba pavedieniem, Vadi mūs ar mēness gaismu Un remdē mūs ar vistīrākajām asarām.

Ēnas mūs izsmej. Uzklausi mūsu lūgšanu! Ēnas mūs vajā. Uzklausi mūsu lūgšanu! Ēnas mūs ievaino. Uzklausi mūsu lūgšanu!

Selūna, Tu ar starojošo stellēm, Salabo mūsu sirdis ar sudraba pavedieniem, Dziedini mūs ar rīta rasas pilieniem Un mierini mūsu dvēseles ar vismīkstāko zvaigžņu staru.

Lūgšana Mēness jaunavai, ko sirdīs un prātos glabā daudzi visā Torilā. Mēness, zvaigžņu un navigācijas dieviete Selūna ir gandrīz visuresoša visā pasaulē. Tik tikko varētu ceļot tālu, nesastopot pieminējumu, vai statuju, vai godbijīgu čukstu no visdažādāko ļaužu lūpām. Starp daudzajiem, kas nonākuši zem Viņas sudrabainā skatiena, ir Aasimar, eņģelis, kurai piederētu un būtu Naktsdziesmas tituls tiem, kas viņu uzskatīja par mītu, par leģendu. Tiem, kam bija tā laime iepazīt viņu miesā, nevis lappusēs, viņa ir Aylin — taisnīga paladīna, kas kalpo kā Selūnas kreisā roka, zobens, ko vērst pret Viņas ienaidniekiem zemēs, kurās krīt Viņas gaisma.

Protams, piedalīties šādos krusta karos pret ļaunajiem un netaisnajiem ir visai nogurdinoša nodarbe. Adrenalīna pēcgarša, lai cik gandarījoša bijusi iepriekšējā cīņa, nekad nav mitējusies kaitināt, lai cik milzīgs būtu tas drauds, ko viņa tik izšķiroši bija nogāzusi. Un, kad sāpes izplūst muskuļos un nesalaužamās bruņas uz taviem pleciem kļūst smagākas, nekā tās bija, tās uzvelkot mēness lēktā, ko gan citu darīt, kā vien meklēt karsto avotu comfort?

Un, ja to avotu jau būtu ieņēmusi kāda skaista sieviete, nu... Karstajā avotā var būt vairāk nekā viens veids, kā atbrīvoties no stresa, ne tikai vienkārši mērcējoties.

Māksla: Ouroridae.