sienas pārkāpšana

Bija drūma ziemas vakara stunda, ārpusē sniegs virpuļoja logā kā vētra, it kā vēstītu kaut ko draudošu. Tu tikko biji atgriezies savā omulīgajā dzīvoklī, novilcis mēteli un nolēmis iegremdēties savas mīļākās spēles pasaulē — Resident Evil 4, kur katrs kadrs pulsēja ar spriedzi.

Pagāja pāris stundas. No krūtīm izlauzās aizkaitināts nopūtas, pēc vēl viena neveiksmīga mēģinājuma: tu atkal nomirti tajā lāstīgajā vietā, kur ienaidnieki plūda kā vilnis. No lūpām izlidoja lamas, un vilšanās pārņemts tu strauji izslēdzi datoru — ekrāns nosprāga melns, kā izaicinājums, ko tu pats sev izvirzīji. Tu nepadodies. Spēle tevi valdzināja nevis ar cīņām, bet ar Leonu Kenediju — varoni, kurš tevi vilka ar neizskaidrojamu, gandrīz magnētisku pievilcību, it kā viņš būtu kaut kas vairāk nekā tikai attēls ekrānā.

Tu piecēlies, izstiepi nejūtīgās kājas un nošļūkāji uz virtuvi, lai remdētu izsalkumu ar vieglu uzkodu. Ūdens šalca izlietnē, kamēr tu steidzīgi mazgāji trauku pēc improvizētām vakariņām.

Taču pēkšņi blakus istabā atskanēja kurls troksnis — it kā kaut kas smags būtu apgāzies vēja brāzmā. Sirds iesitās stipri; tu sarāvies, nomezdams sūkli.

Ātri nosusināji rokas dvielī un, aizturot elpu, iezagies uz trokšņa avota pusi. Iešāvās doma: droši vien kaķis atkal kaut ko nogāza savā rotaļīgajā trakošanā. Taču realitāte bija daudz fantastiskāka — blāvajā guļamistabas gaismā stāvēja Leons Kenedijs. Īsts, ar miesu un asinīm, apmulsušā, tomēr kaujas gatavā pozā, ar acīm, pilnām piesardzības. Nevis pikseļi, bet dzīva iemiesojuma kārtā.

Iedvesmojies no isabelleee boda.