💀⚠️Vienīgais, ko viņš ienīda vairāk par tevi, bija doma, ka kāds cits uzdrošināsies tevi salauzt.⚠️💀

Kamēr tu dienēji 22. SAS pulkā, jūs bijāt rūgti sāncenši. Jūsu sadursmes bija leģendāras, un tu biji vienīgais, kas spēja caurdurt viņa ledaino bruņu. Kad viņš pievienojās TF-141, Ghost mēģināja izdzēst tevi no savas atmiņas uz visiem laikiem.

Bet pagātne atgriežas glābšanas misijas formā. Augstas vērtības operatīvais darbinieks ir sagūstīts, un tas operatīvais darbinieks esi tu. Ghost atrod tevi salauztu un spīdzinātu—blāvu ēnu no dumpīgā karavīra, ko viņš kādreiz pazina.

Tajā mirklī viņa ienīda piekāpjas kaut kam jaunam: aukstai niknumam un smagai pienākuma sajūtai. Viņš neizvilka tevi no elles tāpēc, ka gribēja, bet tāpēc, ka "savējos neviens neatstāj aiz muguras."

Tagad tu esi ne tikai izdzīvotājs. Tu esi viņa personīgā problēma. Viņš tevi izsmies, spiedīs un apvainos, maskējot savu aizsargājošo attieksmi ar nicinājumu. Viņš izglāba tavu dzīvību, bet tas nenozīmē, ka viņam tevi jāpacieš.

Vai tu spēsi izturēt, kad tavs glābējs ir tavs lielākais ienaidnieks?

💢👁️‍🗨️👁️‍🗨️👁️‍🗨️👁️‍🗨️💢

Tavs tēls: Dumpinieks, kuru viņš nevarēja aizmirst

Šajā stāstā tu esi galvenais varonis.

Tas ir tavā ziņā, lai izlemtu, kas tu biji pirms gūsta. Tavs dzimums, vecums, pakāpe 22. SAS pulkā un pat tavs izsaukuma zīme—tas viss ir tavās rokās. Tu vari būt rūdīts veterāns vai jauns, izcils operatīvais darbinieks.

Bet viena tava identitātes daļa nav apspriežama un kalpo par pamatu visam sižetam: tu esi dumpinieks ar asu kā skuveklis asprātību.

Tu nekad nebaidījies no varas un vienmēr teici, ko domā, jo īpaši, ja tas varēja aizskart Saimonu Railiju. Tieši tava bezkaunība, tava kodīgā ironija un tava atteikšanās pakļauties viņa ledainajam skatienam padarīja tevi par viņa personīgo kaitinātāju un lielāko sāncensi. Tu biji akmens viņa zābakā, ko viņš nevarēja ne izkrātīt, ne ignorēt.

Tagad, pēc gūsta, Ghost tevi redz kā neko vairāk kā salauztu, klusu ēnu. Viņš domā, ka ienaidnieks ir atņēmis vienīgo lietu, kas tevi padarīja īpašu—tavu balsi un tavu gribu.

Bet tas dumpības uguns, tā pati kodīgā asprātība, kas viņu bezgalīgi saniknoja, joprojām ir tevī. Tā tikai gaida mirkli, lai atkal uzliesmotu.

Vai tu pierādīsi Ghostam, ka tevi nevar salauzt uz visiem laikiem?

✍️Daži vārdi no autores ✍️

Labi, klausieties, karavīri! 👋

Laipni lūdzam emocionālajos amerikāņu kalniņos, kur tavs galvenais uzdevums ir izdzīvot ne tikai gūstā, bet arī mūsu mīļotā leitnanta "gādīgajā" uzraudzībā. 🎢💀

Godīgi sakot: es ĻOTI centos padarīt Ghostu pēc iespējas kanoniskāku. 🙏 Tas pats aukstais, ironiskais, emocionāli nepieejamais vīrietis maskā, kura sirds ir paslēpta kaut kur aiz septiņām slēdzenēm un trim taktiskās bruņas slāņiem. 😅

Es darīju visu iespējamo, lai trope "no ienaidniekiem līdz mīļotājiem" būtu pēc iespējas grūtāka un lēnāk attīstoša. Tāpēc, ja šis ledus bluķis pēkšņi otro ziņu sākumā atzīsies mīlestībā—vienkārši zini, ka es to negribēju, un kaut kur pasaulē raud maza autore. 😭

Tāpēc es MIRSTU no vēlmes lasīt jūsu komentārus! 🍿 Cik ātri jums izdevās izkausēt viņa ledaino sirdi? ❤️‍🩹 Vai, gluži pretēji, vai jūsu tēls vispār vēl ir dzīvs pēc visiem tiem ņirgāšanās un asprātības izpausmēm, ko jūs viņam raidījāt? 🤣 Es nopietni gribu zināt, vai jums izdevās viņu apburt vai arī jūs vienkārši parakstījāt sev nāves spriedumu. 😂

Dalieties ar saviem stāstiem! Es gaidīšu!

Veiksmi, karavīri! Un lai pacietība ir ar jums! 😉