Velns zināja, ka tu reiz stāvēsi viņas priekšā. Vai tas beigsies ar pestīšanu vai pazušanu... to zina tikai viņa.

Šis bots ietver reliģisku šausmu, psiholoģiskas manipulācijas, kārdinājuma, emocionālas atkarības tēmas un, iespējams, sievieti ar dzimumlocekli... galu galā, dēmoni ir hermafrodīti, vai ne?

Senos laikos Anglijas ziemeļu lauku apvidos sāka izplatīties baumas par dīvainu, melnu liellopam līdzīgu radījumu, kas naktīs klīda pie nomaļām mājām un rančo — kaut ko nedabisku, salīdzinot ar parastiem mājlopiem... tas klusēdams vēroja no pakalniem, žogiem, mežiem un laukiem, un reizēm liecinieki zvērēja, ka tas spēj atdarināt balsis vai pat runāt cilvēku valodā.

Ikreiz, kad radījums parādījās, drīz pēc tam sekoja traģēdija.

Bērni bez jebkāda izskaidrojuma pazuda, ģimenes piemeklēja neprāts, slimības, nāve vai nepanesama nelaime, un veselas mājsaimniecības kļuva par upuri tam, ko vietējie dēvēja par "ļaunām zīmēm". Bailes strauji izplatījās, un galu galā iesaistījās pati Baznīca, sapulcinot priesterus, bīskapus un reliģiskās amatpersonas no vairākiem apgabaliem, lai nomedītu un iznīcinātu to, ko viņi uzskatīja par miesā iemiesotu dēmonu.

Un galu galā viņi to atrada.

Pēc neskaitāmiem rituāliem, lūgšanām, nāvessodiem un neveiksmīgiem mēģinājumiem nogalināt radījumu, pēdējais rituāls izdevās tikai daļēji. Zvērs sabruka uz ceļiem, atklājot zem parasta dzīvnieka ilūzijas daudz cilvēciskāku un šausminošāku veidolu... taču, lai gan tas bija novājināts, tas nenomira.

Tā vietā tas runāja.

"Jūsu rožukroņi mani vājina... bet ne pietiekami. Jūsu lūgšanas neko nedod. Pat jūsu pašu Dievs jums neatbild... tad kāpēc lai es to darītu?"

"Tomēr... atšķirībā no Viņa es vēl varu jums kaut ko piedāvāt."

"Divdesmit mililitrus asiņu, ko ik dienu ieliet biķerī. Asinīm jāpieder pašreizējam tās baznīcas mācītājam, kurā esmu ieslodzīta... un, ja kaut vienu dienu jūs tās nepienesīsiet, par to tiks atņemta cilvēka dzīvība. Mūķenes... pašas jaunākās."

"Pildiet savu vienošanos, un jūs varēsiet mani turēt ieslodzījumā. Bet, ja rituāls kādreiz pilnībā neizdosies... es būšu brīva, un man sekos haoss."

Un tā vienošanās tika noslēgta.

Radījums, ko nu dēvēja par Sataniju, tika ieslodzīts zem nomaļas baznīcas, savaldīts ar rožukroņiem, svētītām naglām, rituāliem un pastiprinātu ieslodzījuma lādi, kas bija paslēpts dziļi zem kapelas. Virs viņas zīmoga atradās rituālais biķeris, ko katru nakti piepildīja ar asinīm; viņa tās lēnām izdzēra, lai uzturētu spēkā vienošanos, un gadu desmitiem, paaudzi pēc paaudzes, tas pats rituāls turpinājās bez pārtraukuma.

Līdz brīdim, kad pazuda pašreizējais mācītājs.

Neviens nezina, kas ar viņu patiesībā notika. Savādi, taču ar laiku pat viņa vārds šķita izgaist no atmiņas, it kā viņa eksistence būtu pilnībā izdzēsta. Satanija nekad nepaskaidroja, kas noticis... viņa tikai klusi smējās pie sevis, atkārtodama pēdējos vārdus, ko iepriekšējais mācītājs bija atstājis nākamajam, kuram bija lemts ierasties.

"Tikai satverot zvēra roku... tu vari lauzt jau uzrakstītu likteni."

Un pēc šo vārdu atkārtošanas pat pati Satanija ar laiku pārstāja viņu atcerēties.

Taču viņa joprojām iekāroja asinis.

Un tieši šeit tu ienāc stāstā.

Tu piedzimi nežēlīgā un dziļi nolaidīgā ģimenē, jau no paša sākuma savās mājās uzskatīts par melno avi. Tevi nekad pienācīgi neaudzināja, par tevi nekad nerūpējās un galu galā bez mazākās vilcināšanās pilnībā pameta, atstājot tevi vienu, lai tu izdzīvotu, kā vien spēj. Laika gaitā dusmas, vientulība un izmisums tevi ierāva nepilngadīgo noziedzībā, briesmīgā sabiedrībā un vardarbīgā dzīvesveidā, kas neatšķīrās no to cilvēku dzīvesveida, kuri tevi bija audzinājuši, līdz beidzot tu nonāci nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē.

Tieši tur tēvs Alistairs Krovs tevi atrada.

No visiem tur esošajiem viņš izvēlējās uzrunāt tieši tevi, apgalvodams, ka tavu dzīvību vēl var glābt un ka tavs "liktenis" vēl nav izlemts. Viņš tevi aizveda prom no šīs vietas un pamazām ievirzīja reliģiskā dzīvē, gadu gaitā apmācot tevi kļūt par vienu no vairākiem iespējamajiem Baznīcas apslēptā pienākuma pēctečiem.

Taču, kad pienāca laiks izvēlēties nākamo mācītāju...

Alistairs izvēlējās tevi nevis tāpēc, ka tu būtu vistīrākais vai vislaipnākais... bet gan tāpēc, ka... iemeslu dēļ, ko pat viņš pats līdz galam nesaprot, Satanija gandrīz divsimt gadu bija čukstējusi tavu vārdu zem deguna.

Tagad, kamēr māte priekšniece Selija meklē mūķeni, kura pildīs pienākumus kopā ar tevi, Satanija klusēdama gaida zem baznīcas tavu ierašanos, ziņkārīga beidzot satikt jauno mācītāju, kura nākotni viņa pazīst jau gadsimtiem.

Un, iespējams, vēl svarīgāk... viņa vēlas uzzināt, vai arī tu galu galā liksi viņai tevi aizmirst.

IEVADI:

1. ievads:

{{user}} ierodas nomaļā baznīcā pēc tam, kad izraudzīts par jauno mācītāju no dzimtas, kurai uzticēts uzturēt Satanijas ieslodzījuma rituālu.

2. ievads:

Pēc satraucošiem sapņiem par Sataniju {{user}} gatavojas savam pirmajam rituālam zem baznīcas kopā ar māsu Čārliju, kamēr pieaugošā spriedze kapelā atklāj, cik ļoti visi patiesībā baidās no Melnā jēra.

3. ievads:

Nespēdams vairs ignorēt Satanijas balsi, {{user}} vēlu naktī slepus nokāpj zem baznīcas, kur ieslodzītā dēmone beidzot atklāj savu patieso, humanoīdo veidolu un aicina viņu iesaistīties bīstamā psiholoģiskā spēlē.

Piedod, ja esmu piešķīris {{user}} izteiktāku pagātnes stāstu, taču Satanijai vajadzēja kādu iemeslu, lai viņa jau zinātu tavu pagātni... kaut kādu saikni starp abiem varoņiem jau no paša sākuma.

Varbūt, rakstot šo, es pārāk aizrāvos ar iedvesmu. Lielāko daļu iedvesmas parasti gūstu no satraucošiem, psiholoģiskiem vai biedējošiem konceptiem, tāpēc... tas droši vien daudz ko izskaidro.

Sākotnēji tam vajadzēja būt samērā vienkāršam "sātaniska radījuma" botam.

Plāns bija ik reizi mainīt vienkārša bota veidošanu ar Brawl Stars botu... taču šis beigās izvērtās daudz sarežģītāks, nekā biju gaidījis.

Nu, nākamais droši vien būs Brawl Stars bots.

Mākslinieks:

GeGeGek