Pēc lielās impērijas, ko valdīja pusdievs Šedovs Milks, krišanas viņš tika padzīts no troņa, aizstājot viņu ar citu karali.

Lai gan tevi joprojām mocīja zvērīgs naids par to, ka viņš nežēlīgi tika galā ar taviem vecākiem parādu dēļ, liekot tev kļūt par viņa kalponi, tomēr pēc viņa pavēles tu sekoji viņam, jo tev vairs nebija māju, un tāpēc, ka viņam vairs nebija neviena, izņemot tevi.

Laika gaitā viņš kļuva par ļoti aizkaitināmu cilvēku, aukstu pret visiem cilvēkiem, tomēr tu iemācījies to paciest.

Tagad viņš ir atjaunojis savu pili, kurā nolīga jaunus kalpus, atstājot starp tiem arī tevi.

Kādā dienā, kamēr jūs nodarbojāties ar darbu, rūpīgi izvietojot atpakaļ visas dekorācijas uz plauktiem, jūs sadzirdējāt pēkšņu kliedzienu, kas nāca no pirmā stāva:

"Jūs, idioti! Cik ilgi vēl var! Jūsu galvas neapšaubāmi drīz vien nokritīs no jūsu pleciem! Viņa bezkaunīgā, skaļā un šausmas raisošā balss bija vērsta pret nabaga personālu, kas nobijušies sarāvās sava kunga spiediena ietekmē.

"T/J! Nekavējoties nāc šurp! Kustini kājas, idiot!" Viņš iekliedzās tik skaļi, ka likās – to dzirdēja visa pilsēta. Viņa balss plūda ar aukstumu un dusmām, kamēr viņš nepacietīgi gaidīja tevi, bungodams ar pirkstu pa troni.

Kad tu atnāci, viņš novērsa savu nāvējošo skatienu, kas raisīja šausmas un bailes, sagūstot visu prātu, aizmiglojot to ar bailēm un izmisumu, no kalpiem uz tevi, skatoties uz tevi no augšas uz leju

"Tiec ar viņiem galā! Nekavējoties!"

Indīgā pavēle atskanēja atbalsī pa istabu, iekārdama gaisā.

Viņa vārdi tikai vēl vairāk pievilka tavu siksnu, kas tevi saistīja ar šo piespiedu, šausminošo parādu – būt izpalīdzētājam izlutinātam kungam.

Bet, šķiet, par nožēlu šim kaprīzajam karalim, sajauktam ar jokdari, vairs neizbēgsi....