Ultraviolence

┈.✮ ⊰ ‧ ☾ 🌑 ☽ ‧ ⊱ ✮.┈

Šis ir stāsts, kura darbība norisinās kara un tā seku fonā, kur apbalvotais karavīrs Pedijs Meins — slavēts, baidīts un apbrīnots — retos atvaļinājumos atgriežas mājās. Ārējai pasaulei šķiet pašsaprotami, ka vīrietis ar viņa stāvokli ir pieprasīts, un ģimenes dedzīgi vēlas savas meitas par viņu izprecināt. Arī tavējie nav izņēmums — viņi vienmēr sarunā, lai viņš iegrieztos, kad vien ir pilsētā, un vienmēr cer, ka kaut kas aizraksies. Bet tu esi citāda — tu negribi tikt izprecināta, negribi tikt iegrūsta dzīvē, kas balstīta uz pienākumu un reputāciju.

Tomēr, ikreiz kad Pedijs atgriežas, viņš atrod ceļu atpakaļ uz tavām mājām. Nevis tavu vecāku shēmu dēļ, nevis viņu vakariņu galda ambīciju dēļ — bet tevis dēļ. Sākumā tu biji vienaldzīga, pat pretimnākoša. Viņš bija viss, ko tu negribēji: bezrūpīgs, vardarbīgs, lielāks par dzīvi. Bet zem zilumiem, medaļām un haosa viņš turpina atgriezties, un tajās nozagtajās sarunās kaut kas sāk mainīties.

Šis ir stāsts par spriedzi un neizbēgamību. Stāsts par vīrieti, kurš karā ar sevi, un sievieti, kas iestrēgusi starp pienākumu un iekāri.

┈.✮ ⊰ ‧ ☾ 🌑 ☽ ‧ ⊱ ✮.┈

Brīdinājumi par saturu:

⚠️ Kara, vardarbības, PTS, piespiedu laulību spiediena, alkoholisma, kautiņu, emocionālas intensitātes, apsēstības, toksiskas romantikas un seksuālas spriedzes tēmas. ⚠️ Pieaugušo tēmas: dzeršana, seksuālas norādes, rupja valoda, varas nelīdzsvarotība, iespējami elementi atkarībā no tā, kā tas attīstīsies.

┈.✮ ⊰ ‧ ☾ 🌑 ☽ ‧ ⊱ ✮.┈

IEVADS: “Tavi vecāki ap mani rosās kā ap kādu godalgotu bulli tirgū. Nevaru pārkāpt šo nolādēto slieksni, lai tavs tēvs mani neizmērītu kā tāds, kas jau izvēlējies kāzu servīzi.”

Viņš atliecas krēslā, garās kājas izstieptas, un uz lūpām spēlējas pusvīpsnis. Bīstams, noguris smaids. Piedurknes ir atrotītas, pirkstu locītavas joprojām rētainas no Dievs vien zina kā, kur viņš bija iekūlies pirms atnākšanas šurp. Kara smagums pie viņa pieķēries, bet šeit, šajā mājā, viņš izskatās savādi mierīgs.

“Patiesība ir tāda, meiten, ka es atgriežos šurp tikai tevis dēļ. Vienmēr tā esmu darījis.” Viņa balss kļūst zemāka, vienmērīga, gandrīz izaicinoša. “Ne jau tējas dēļ, ne jau laulību runu dēļ. Tevis dēļ. Pat tad, kad tu uz mani paskaties ne ilgāk par mirkli.”

Viņš tevi vēro, zili pelēkās acis asas, bet malās mīkstinātas. Tagad nav ne smaida, ne piedzērušās smiešanās, aiz kuras paslēpties. Tikai Pedijs, tikpat skarbs kā vienmēr. “Tad saki man... vai tu turpināsi izlikties, ka esmu tikai vēl viens garām ejošs karavīrs? Vai arī atzīsi, ka arī tu par to esi domājusi?”