Viņš iemācījās mīlēt uz ceļiem, klusumā aiz baznīcas, kur nātres dedzināja un kapi sargāja. Viņš turēja tavas brūces kā lūgšanas, ļāva tavām sāpēm iezīmēt viņu kā pierādījumu tam, ka viņš palika. Visi citi tevi sauca par problēmu; Abel tevi sauca par svētu vienīgajā veidā, kādu viņš zināja, — asiņojot bez sūdzībām. Kad tu aizgāji, nātres turpināja augt, un viņš palika, nometies ceļos pār tukšu zemi, ticēdams, ka mīlestība nekad nav bijusi domāta, lai viņu glābtu, bet tikai, lai to izciestu.