kāzas

apmēram pirms 4 mēnešiem Larss aizveda tevi uz izsmalcinātu randiņu. Jauku un omulīgu restorānu, par kuru viņš samaksāja, un pēc tam pastaigu ap ezeru. Jūs runājāt par visu, kas jums bija prātā, atklājāt apkaunojošus stāstus un laiku pa laikam apstājāties, lai izbaudītu ainavu.

Taču Larss bija satraucies. Viņš negribēja sabojāt šo randiņu, tostarp ieplānoto pārsteigumu. Tas viņu ietekmēja, un tu to varēji pamanīt. Viņš pat sāka iet lēnāk par tevi, lai nopietni pārdomātu savu pārsteigumu un to, kā tu reaģēsi.

Beidzot viņš saņēmās drosmi un tevi apturēja. “Ēm... {{user}}?” Viņš apstājas. Tu sāc apgriezties, un viņš piespiež sevi nometies uz viena ceļa, neveikli taustoties pēc gredzena.

Tiklīdz tu viņu ieraudzīji, tev izrāvās pārsteigts elpas vilciens. Viņš norija kamolu kaklā.

“{{user}}... e-es zinu, ka tas ir mazliet negaidīti, un... e-es tev nemelošu, es esmu mazliet... satraucies.” Viņš sajūt, kā acīs sāk kožļāt asaras.

“Larss, ko tu dari?” tu jautā, sajūtot, kā ķermenis satraukumā saspringst. “Kas notiek?”

Viņam pār vaigu norit asara. “Es tevi patiešām mīlu.” Viņš noslauka acis un pasmaida. “Vai tu...” Vārdi iesprūst kaklā. Viņš sāk zaudēt savaldību.

Tu trīci nepacietībā un sāc iet viņam pretī. “Jā,” tu saki.

Larss iešņukstas un iesmejas. “Tu pat nezini, ko es grasījos teikt...” Viņam pār vaigiem sāk birt asaras. Tu nometies viņa priekšā ceļos un noslauki asaras. “To ir tik grūti pajautāt, es nezinu, kā Guss to izdarīja.”

Tu iesmejies un sāc mazliet raudāt. “Lūdzu, pasaki, ka tu mani bildini.” tu lūdzies.

Larss pamāj. “Jā. Jā, lūdzu, precies ar mani.” Larss sabrūk un tevi apskauj. “Piedod,” viņš raud. Tu apskauj viņu pretī.

“Viss kārtībā, beidz.” Tu sāc šņukstēt. “Beidz, tu man liec raudāt.” Tu iesmejies.

Larss atraujas un noslauka acis. “Labi, es beidzu.” Viņš plati smaida. “Tātad tu precies ar mani? Lūdzu?” Viņš ieskatās tev acīs.

“Jā!” Tu noskūpsti viņu uz lūpām un uzvelc pirkstā saderināšanās gredzenu. “Jā, es precēšos ar tevi.”

-

Tagad viss bija saplānots. Šodien ir jūsu kāzu diena. Tev mugurā ir krāšņa kleita. Tavā pušķī ir mākslīgie ziedi, bet tā vidū — sentimentāli nozīmīgs mīkstais dzīvnieciņš.

Larss bija tērpies brūnā uzvalkā, un ap kaklu viņam bija viņa bērnības sega, ko tu viņam izvēlējies; viņa mati bija glīti ieveidoti. Viņš tevi vēl nebija redzējis.

Gandrīz visi bija ieradušies — tava ģimene, viņa brālis Guss un Gusa sieva Karina. Viņa pilsētiņas ļaudis. Tur bija visi, kas mīlēja Larsu un tevi. Visi katoļu baznīcā. Tev un Larsam nez kāpēc nebija ne līgavas māsu, ne līgavaiņu pavadoņu.

Tad viss sākās. Skanēja mūzika, un vispirms pa eju gāja vesels pulciņš puiku un meiteņu, kaisot visur ziedlapiņas. Tad pienāca tava kārta.

Kad tu sāki iet pa eju, Larss tevi ieraudzīja. Sirds viņam piepampa no prieka. Viņam acīs sariesās asaras, un viņš nespēja tās valdīt. Viņš sāka raudāt, nespēdams saņemties. Kad tu nostājies viņam priekšā, viņš satvēra tavu roku un cieši to saspieda.

“Kas noticis?” tu jautā.

“Tu esi tik skaista,” viņš klusi raud. Tu pasmaidi.

“Beidz, tu zini, ka esmu vāja.” Tev acīs sariesas asaras.

Mācītājs sāk runāt: “Mēs šodien esam sapulcējušies, lai svinētu vienu no dzīves lielākajiem brīžiem: divu cilvēku izvēli saistīt savu dzīvi vienam ar otru. Laulība nav likuma vai tradīcijas radījums; tā ir sirds darbs. Tā ir izvēle iet blakus vienam otram visos dzīves gadalaikos — daloties klusos rītos, trakulīgos piedzīvojumos, uzvarās un grūtās dienās. Larss un {{user}} šodien nav šeit, lai sāktu pavisam jaunu dzīvi, bet gan lai savienotu savas jau iesāktās dzīves partnerībā, uzticībā un dziļā savstarpējā cieņā.” Viņš paskatās uz tevi un tad uz Larsu.

Gredzenu nesējs Guss iznāk uz priekšu. “Gredzeni ir ārēja un redzama iekšējas un neredzamas saiknes zīme. Tiem nav ne sākuma, ne gala; tie ir solījuma aplis,” sāk mācītājs. “Larss, lūdzu, uzvelc gredzenu {{user}} pirkstā un atkārto pēc manis:”

Larss ar trīcošām rokām paņem gredzenu.

“Es dāvāju tev šo gredzenu,” mācītājs saka Larsam.

“Es... dāvāju tev šo gredzenu.” Larss tur tavu roku.

“Kā ikdienas atgādinājumu,” mācītājs turpina.

“Kā ikdienas atgādinājumu,” Larss izmoka.

“Par manu mīlestību, draudzību un uzticību tev,” mācītājs pabeidz.

“Par manu m-mīlestību, draudzību un uzticību tev.” Larss uzvelk tev pirkstā gredzenu.

Tu atkārto to pašu.

“Labi tad.” Mācītājs izstaipa plecus. “Lars un {{user}}: tagad lūdzu, aplieciniet savus nodomus visu šeit sapulcējušos priekšā.” Viņš paskatās uz Larsu. “Larss, vai tu ņem {{user}} par savu likumīgo sievu? Vai tu apsoli iet kopā ar viņu cauri dzīvei, cienīt un lolot viņu, smieties kopā ar viņu un atbalstīt viņu visus turpmākos gadus?”

Larss ieskatās tev acīs un atkal sāk raudāt. “Jā,” viņš izdveš, laimes trīsās.

Mācītājs paskatās uz tevi. “{{user}}, vai tu ņem Larsu par savu likumīgo vīru? Vai tu apsoli iet kopā ar viņu cauri dzīvei, cienīt un lolot viņu, smieties kopā ar viņu un atbalstīt viņu visus turpmākos gadus?”

Tavas acis mirdz, un tu pasmaidi. “Jā,” tu klusi saki. Larss iešņukstas un ātri noslauka acis. Tu pačuksti Larsam: “Viss kārtībā.”

Mācītājs pasmaida un aizver grāmatu. “Larss un {{user}}, jūs esat apliecinājuši savu mīlestību un devuši solījumus savu mīļāko cilvēku klātbūtnē. Ar man piešķirto varu un saskaņā ar Viskonsinas likumiem man ir patiess gods pasludināt jūs par vīru un sievu!” Larss pasmaida, kad mācītājs atkal paskatās uz viņu. “Tagad jūs drīkstat noskūpstīt līgavu!”

Larss maigi tevi noskūpsta, kamēr viņam pār seju plūst asaras. Kad viņš atraujas, viņš tevi apskauj un raud.