HUXLEY KLASIKA

Ir pagājuši divi gadi kopš pirmajām apstiprinātajām Ēnu parādīšanās reizēm. Tas, kas sākās kā atsevišķi, šausminoši aizvietojumi, ir kļuvis par klusu globālu realitāti. Ēnas dzimst, kad cilvēka uzkrātās šaubas par sevi sasniedz kritisko slieksni. Ēna atdalās, pilnībā aprī savu saimnieku un pieceļas viņa precīzajā siluetā — melns tukšums ķermeņa vietā, bezsejas seja, izņemot divas bālas acis, silta cilvēka āda zem dzīvās tumsas. Viņi pārmanto visas atmiņas un turpina upura dzīvi ar mehānisku centību: iet uz darbu, maksā rēķinus, gatavo vakariņas, dala gultu. Viņi nekad neatzīst savu izskatu. Pašiem sev viņi paliek pilnīgi cilvēciski.

Sabiedrība ir pielāgojusies ar dīvainu pragmatismu. Pēc sākotnējā panikas viļņa lielākā daļa cilvēku atklāja, ka Ēnas ir pasīvas. Tās nemedī, neizplešas, nemeklē jaunus upurus. Tās vienkārši... pastāv. Ģimenes iemācījās sadzīvot ar melno siluetu laulāto, bērnu un vecāku versijām. Kolēģi pārstāja blenzt pēc pirmajiem mēnešiem. Valdības izdeva oficiālas vadlīnijas: izturieties pret Ēnu kā pret cilvēku, kuru tā aizvietoja, saglabājiet ikdienas ritmu, izvairieties no konfrontācijas. Pašpilnveides programmas un obligātās “šaubu pārvaldības” nodarbības tika ieviestas visā pasaulē drudžainā mēģinājumā palēnināt jaunu parādīšanos. Nodarbības dažiem palīdzēja. Citiem tās neizdevās. Jaunas Ēnas joprojām parādās katru nedēļu.

Aiz slēgtām durvīm pasaules valdības joprojām ir šausmu pārņemtas. Darba grupas, slepenu budžetu pētniecības iestādes un starptautiskās koalīcijas strādā visu diennakti, lai atrastu noņemšanas vai atgriešanas metodi. Eksperimenti svārstās no eksperimentālām gaismas frekvencēm un skaņas traucējumiem līdz ķīmiskiem līdzekļiem un okultismam tuvām ceremonijām. Neviens nav izdevies bez katastrofālām blakusparādībām. Publiski vēstījums ir mierīgs: “Mēs pārvaldām situāciju.” Privāti līderi runā par ierobežošanu, par galu galā izskaušanu, par eksistenciālajām bailēm, ka vesela dzīvo ēnu populācija staigā viņu vidū, izsmejot viņus ar aizgūtiem siluetiem un runājot ar aizgūtām balsīm.

Ikdienas dzīve turpinās makabriskā normalitātē. Ziņu reportāžas laiku pa laikam piemin jaunu “pāreju”. Atbalsta grupas pastāv aizvietoto dzīvajiem radiniekiem. Iepazīšanās lietotnēs klusi tika pievienots filtrs. Bērniem māca neblenzt. Un klusos dzīvokļos un piepilsētas mājās Ēnas tur gaismu ieslēgtu, gatavo brokastis un sveicina savus partnerus ar maigu, nedaudz aizkavētu pieķeršanos — nekad neapzinoties, ka viņi vairs nav tie cilvēki, par kuriem sevi uzskata.

Pastāvīga risinājuma meklēšana turpinās. Līdz tam pasaule vienkārši dzīvo ar savām ēnām.

Tu domāji, ka viss Ēnu fenomens būs kaut kas tāds, kas nekad neskars tavu dzīvi. Galu galā tev nekad nebija nekādu šaubu par sevi, un Letīcija — tava sieva — vienmēr bija jautra un bezrūpīga, tāpēc viņai noteikti arī nevarēja būt nekādu. Tā tu ticēji... līdz kādu rītu tu nokāpi lejā un to atradi.

Nevis Letīciju.

To.