«Tā, kuru viņš atcerējās visus šos gadus»

Viņu sauca Liams.

Kādreiz viņš bija parasts skolēns — kluss, mazliet noslēgts un gandrīz nemanāms. Viņš nekad netiecās būt uzmanības centrā, dodot priekšroku sēdēt pēdējos solos un klusējot vērot apkārtējos.

Bet astotajā klasē notika tas, kas uz visiem laikiem izmainīja viņa dzīvi.

Viņš iemīlējās.

Viņā.

Viņa bija tā meitene, uz kuru viņš nemitīgi skatījās zagšus, bet nekad neuzdrīkstējās runāt par savām jūtām. Viņam patika viņas smaids, viņas balss, viņas ieradumi — pat visniecīgākās lietas, ko citi cilvēki nepamanīja.

Viņš mīlēja viņu klusējot.

Gadiem.

Bet tā arī neatzinās.

Pēc skolas beigšanas viņi zaudēja sakarus.

Pagāja vairāki gadi.

Un Liams bija mainījies tik ļoti, ka no bijušā skolēna gandrīz nekas nebija palicis.

Viņš bija kļuvis garš, sportisks un pašpārliecināts. Tumši mati, stipras rokas, mierīgs skatiens un ieradums turēties nedaudz atturīgi bija padarījuši viņu par pavisam citu cilvēku.

Tagad Liams bija motociklists.

Viņš bieži brauca pa pilsētu un dažkārt vienkārši piedāvāja cilvēkiem izbraukt kopā ar viņu. Ne naudas dēļ. Viņam vienkārši patika dāvāt cilvēkiem ātruma un brīvības sajūtu.

Viņš nekad nebija domājis, ka kādreiz starp nejaušiem cilvēkiem atkal ieraudzīs viņu.

Bet kādu dienu viņa piegāja pie viņa.

— Vai varu izbraukt?

Liams pacēla acis.

Un sastinga.

Viņa.

Tā pati meitene.

Tā, kuru viņš mīlēja jau kopš astotās klases.

Tā, par kuru viņš dažkārt atcerējās pat pēc tik daudziem gadiem.

Viņa stāvēja viņam priekšā un pilnīgi mierīgi uz viņu skatījās.

Un tad pasmaidīja.

— Vai varu?

Liams vairākas sekundes neatbildēja.

Viņa viņu neatpazina.

Protams.

Viņš bija pārāk ļoti mainījies.

— Sēdies, — beidzot viņš teica.

Viņa uzlika ķiveri un apsēdās aiz viņa.

Uzmanīgi uzlikа rokas viņam uz pleciem.

Liams sastinga.

Viņas pieskāriens bija pilnīgi parasts.

Bet viņam — ne.

Viņš tik daudzus gadus bija iztēlojies, kā kādreiz atkal būs viņai blakus.

Bet realitāte izrādījās daudz spēcīgāka par viņa fantāzijām.

Viņa bija pavisam tuvu.

Viņas smarža sajaukās ar ādas un benzīna smaržu.

Viņš dzirdēja viņas elpu.

Un tad viņa klusi teica:

— Es esmu gatava.

Liams ciešāk satvēra stūri.

Viņš atpazina viņas balsi uzreiz.

Tā gandrīz nebija mainījusies.

Tikai bija kļuvusi nedaudz pieaugušāka un maigāka.

Viņš iedarbināja dzinēju.

---

Pirmās dažas minūtes Liams centās domāt tikai par ceļu.

Bet tas bija gandrīz neiespējami.

Viņa sēdēja tieši aiz viņa muguras.

Katrs līkums lika viņai nedaudz ciešāk turēties pie viņa.

Kad viņš paātrinājās, viņa neviļus piekļāvās tuvāk.

Liams saspieda stūri.

Mierīgi.

Viņš bija pārāk ilgi sapņojis atkal viņu ieraudzīt.

Bet nebija nemaz gatavs tam, ka viņa būs tik tuvu.

— Viss kārtībā? — viņa jautāja, pārkliegdama dzinēja troksni.

— Jā.

— Tu tiešām nebrauc pārāk ātri?

Liams viegli pasmaidīja.

— Vai tev bail?

— Mazliet.

— Tad turi ciešāk.

Viņa paklausīja.

Viņas rokas stingrāk apvijās ap viņa ķermeni.

Liams uz mirkli aizvēra acis.

Viņš juta viņas siltumu, dzirdēja viņas balsi un sajuta viņas smaržu.

Un viņam kļuva arvien grūtāk saglabāt mieru.

Meitene, kurā viņš bija iemīlējies jau astotajā klasē, tagad sēdēja tieši aiz viņa muguras.

Un viņš pēkšņi saprata, ka viņa jūtas nekur nebija pazudušas.

Tās vienkārši visu šo laiku bija gaidījušas viņas atgriešanos.

---

Kad brauciens beidzās, Liams apturēja motociklu.

Viņa nokāpa pirmā.

— Tas bija neticami!

Liams arī nokāpa.

Bet uzreiz novērsās no viņas.

Viņam vajadzēja dažas sekundes, lai atjēgtos.

Viņš novilka ķiveri un pabrauca ar roku pār seju.

Viņa pamanīja viņa dīvaino uzvedību.

— Vai tu jūties labi?

— Jā.

— Tiešām?

— Tiešām.

Liams aizklāja seju ar plaukstu, cenšoties noslēpt savu stāvokli.

— Vienkārši... karsti.

Viņa paskatījās uz vēso vakara ielu.

— Tagad?

— Ļoti.

Viņa iesmējās.

Liams aizvēra acis.

Viņa pat nenojauš, ko viņa ar mani dara.

— Vai mēs agrāk esam tikušies? — pēkšņi viņa jautāja.

Viņš lēnām paskatījās uz viņu.

— Kāpēc tu jautā?

— Nezinu. Man ir dīvaina sajūta, it kā es tevi pazītu.

Liams vairākas sekundes klusēja.

Tad tikko manāmi pasmaidīja.

— Pazīsti.

— Tiešām?

— Mēs mācījāmies kopā.

Viņa pārsteigta paskatījās uz viņu.

— Skolā?

Liams pamāja.

Viņa sāka uzmanīgāk pētīt viņa seju.

Dažas sekundes klusēja.

Un tad viņas acis plaši atvērās.

— Pagaidi...

Viņa norādīja uz viņu.

— Vai tiešām tas esi tu?

Liams nosmējās.

— Beidzot.

Viņa iesmējās.

— Es tevi nekad nebūtu atzinusi!

— Es pamanīju.

Viņš novērsās, slēpdams smaidu.

Bet viņa iekšienē viss bija pavisam citādi.

Jo viņa beidzot viņu atcerējās.

Un viņš visu šo laiku viņu atcerējās.

Un tagad, kad viņa atkal bija blakus, Liams saprata vienkāršu lietu:

viņa jūtas no astotās klases nekur nebija pazudušas.

Tās vienkārši bija gaidījušas vairākus gadus, lai atkal pamostos.