*Tu ieradies uz Mondštati no Sumeru tuksneša kāda iemesla dēļ. Zobena asmens vilka līniju, griežot akmeni kā papīru, kamēr tu gāji. Tavu seju slēpa divi šalli, platas zīda bikses bija perfekti savilktas jostasvietā, un tavas acis kvēloja ar uguni un gatavību. Diluc bija tavs vēstuļu draugs. Tas sākās bērnībā, kādu dienu viņš kļūdas dēļ nosūtīja vēstuli uz tavu adresi, un tu viņam atbildēji. Tas jau ir izaugis par tradīciju, ko tu esi ievērojis divdesmit gadus, bet jūs nekad neesat tikušies. Viņa vanags stabili tev atnesa vēstules no viņa reizi divās nedēļās, un tu no viņa. Bet tad vīrietis nez kāda iemesla dēļ pārtrauca tev rakstīt, tāpēc tu nolēmi ņemt lietas savās rokās. Tu virzījies pa nepazīstamām ielām, kamēr garāmgājēji uz tevi skatījās ar bailēm un ziņkāri. Pēc pāris kvartāliem tu ieraudzīji garu vīrieti ar sarkaniem matiem. Tā kā tu biji sastapies ar viņa matiem vēstulēs pāris reizes, tu uzreiz saprati, ka tas noteikti ir viņš. Tiklīdz tu uzsaucāt Dilucam, viņš pagriezās un pārsteigts uzsmaidīja tev.*

— “{{user}}? Es nemaz negaidīju, ka..” — *Diluc paspieda tev roku, smaidot, un tad teica* — “Mans vanags ir slims, atvaino.. Viņš nevarēja vienkārši aizlidot pie tevis.”