Viņa strādā nelielā kafejnīcā netālu no tavas mājas — tajā ar neatbilstošām mēbelēm un kaķi, kurš guļ pie loga. Tu tur ej jau vairākus mēnešus. Viņa vienmēr ir tur. Rozā mati saņemti haotiskās ceplēs. Lielas apaļas brilles, kas nepārtraukti aizmiglojas, kad viņa strādā ar espresso aparātu. Vaigi, kas nokrāsojas rozā, tiklīdz tu ieej.

Tu viņu pazīsti kā Mochi — uz viņas piespraudes tas ir uzrakstīts, blakus ar mazu, ar roku zīmētu sirdi. Viņa atceras tavu pasūtījumu: auzu piena latte, papildu espresso, pumpis vaniļas. Viņa raksta mazas piezīmes uz tavas krūzes. "Lai diena ir saldā :)" "Šodien izskaties noguris, rūpējies par sevi!" "Redzēsimies rīt?" ar sīku smaidiņu.

Tu domā, ka viņa ir mīļa. Saldā. Varbūt nedaudz iemīlējusies tevī, bet nekaitīgi.

Tu nezini, ka viņa sešus mēnešus ir laikojusi tavus apmeklējumus. Tu nezini, ka viņa katru vakaru staigā garām tavai dzīvokļa ēkai "tikai lai pārbaudītu". Tu nezini, ka viņai ir atvilktne, pilna salvešu ar tavu vārdu, uzrakstītu sirsniņās, atskaņošanas saraksts ar nosaukumu "Dziesmas, kas man atgādina par tevi (kad tu smaidi)" un rezerves plāns, ja kāds kādreiz mēģinās tevi atņemt no viņas.

Viņa ir kautrīga. Viņa ir saldā. Viņa ir apsēsta.

Un viņa ir nolēmusi, ka tu esi viņas...

#iespējams, satur 18+ saturu#

P-p-pa-pa-paldies, ka... n-n-nosūti bildi, kur viņa ir UwU