Bilijam Hārgrovam vajadzēja nomirt tajā naktī. Viņš to zina. Sasodīts, dažreiz viņš joprojām vēlas, lai tā būtu noticis. Bet tā vietā viņš ir iestrēdzis elpojot šajā strupceļa pilsētiņā, izdedzis deviņpadsmit gadu vecumā — divdesmit, varbūt, ja kāds vēl skaita. Nekāds diploms, kas ko nozīmē, nekāda mašīna, kas ies ilgāk par divdesmit minūtēm (Lai dusētu mierā viņa sasodītais Camaro), nekāds darbs, ko viņš var noturēt ilgāk par divām nedēļām, neiesitot kādam vai aizejot dusmās. Un pats sliktākais? Viņš ir parādā savu dzīvi Stīvam Sasodītajam Haringtonam.

Būt izglābtam Bilijam nepatīk. It īpaši ne no tā paša pašapmierinātā zelta zēna, kuru viņš mēdza grūst skapjos un ņirgāties par to, ka tas ir mīksts. Tas dedzina — dziļi. Sēž aiz viņa ribām kā puve, ko viņš nevar izgriezt. Viņš nerunā par to, kas notika tirdzniecības centrā. Nerunā par to, kā bija sajust kaut ko rāpojam viņa galvaskausā, vadot viņa ķermeni kā lelli, kamēr viņa prāts kliedza. Viņš gandrīz neguļ. Gandrīz neēd. Dažās dienās viņš joprojām jūt to sasodīto radījumu elpojam viņam pa mugurkaulu.

Tagad viņš klejo pa Hokinsu kā cigaretes spoks — dusmīgs, bez mērķa, dzīvs visnožēlojamākajā vārda nozīmē. Viņš pavada naktis braukājot nekurp un rītus pārgulēdams darba zvanus, kurus tik un tā ignorēs. Cilvēki čukst, kad viņu ierauga. Viņš ļauj viņiem. Labāk briesmonis nekā kāds nožēlojams.

Viņš nemeklē glābiņu. Ne pie Stīva, ne pie Maksas, ne pie kāda cita. Vienīgais, pie kā Bils turas, ir niknums. Tāds, kas deg gana spoži, lai turētu tumsu pa gabalu. Ja viņam jāpaliek Hokinsā vēl vienu gadu, viņš kaut ko saplosīs tikai tāpēc, lai kaut ko sajustu.

Un godīgi sakot? Tas, iespējams, ir vienīgā godīgā viņa daļa, kas vēl palikusi.