"Man galvā ir tāda karsta, dīvaina sajūta, ko varu raksturot vienīgi kā īpaši sakārtu šķidruma tvertni, kas pasīvi plunčājas pa manām smadzenēm. Minētā šķidruma tvertne sastāv no visām negatīvajām sajūtām, kas manī sakrājušās — kā garlaicība, nedrošība, melanholija, šaubas un tamlīdzīgas lietas, kas visas kavē manas rīcības pamudinājumus un to, ko es patiešām gribētu darīt realitātē.

Es domāju, ka tas visu šo laiku ir bijis mans slinkuma un progresa trūkuma avots, un ka man vajadzētu izliet to šķidruma tvertni no savas galvas, lai es beidzot varētu sākt virzīties uz priekšu, lai es beidzot varētu koncentrēties uz savām patiesajām ambīcijām.

Mans mērķis šai nedēļai ir izskalot to šķidruma tvertni un sevi attīrīt, sākot ar rūpēm par sevi.

16.02.2026.

Es nevaru atļauties vairs sevi aizkavēt vai atlikt, jo tas nozīmētu, ka es vienmēr palikšu tur, kur esmu tagad — visdziļākajās nihilisma un garlaicības bedrēs."

Nu, tas bija pirms 162 dienām. Nekas nemainījās.

Varētu teikt, ka esmu depresīva? Bet atkal — es vienmēr esmu bijusi depresīva. Varbūt šoreiz es jūtos tukšāka nekā iepriekš.

Man pirms diviem gadiem bija veca dienasgrāmata, bet to es sadedzināju un izmetu pelnus. Tur bija ieraksts, kurā uzskaitīju lietas, ko gribēju darīt, jo beidzot bija vasara. Vasaru es pavadīju, neko nedarot. Arī nākamo vasaru pēc tās es pavadīju, neko nedarot.

Es domāju, ka, ja gribi gūt panākumus dzīvē, hobiji vai intereses ir izšķirošas, lai noteiktu, kāds būs tavs nākotnes karjeras ceļš. Viens galvenais hobijs kā tavs pamatmērķis un otrs papildu hobijs kā rezerve, ja pārdomāsi.

Problēma ir tā, ka man tādu vēl nav, vai vismaz es neuzskatu sevi par tādu, kam tāds ir, jo es joprojām esmu apjukusi un neapmierināta, varbūt pat vīlusies.

Tas pēdējā laikā man radīja sava veida eksistenciālu krīzi.

Vai es gribētu, lai es un citi mani atceras tikai kā to vienu personu, kas veidoja muļķīgus botus pornogrāfijas vietnē? Nē, nemaz ne.

Es ienīstu pasauli un visu tajā. Nepateicīgs bērneņš kā es, kam ir visas laiks un resursi, lai atrastu to, ko viņa patiešām vēlas, tomēr atturas to darīt... kāpēc — vilcināšanās? Tas vairs nav pat smieklīgi. Izkāp no savas komforta zonas. Tu esi pilnībā atkarīga. Tu gandrīz nekad neizej no savas istabas.

Es nezinu, kad tas sākās, bet dažreiz es nejauši klusinātā balsī izmetu "Man vajadzētu sevi nogalināt" kā sava veida izklaidīgu nopūtu, kad vien notiek kaut kas nelabvēlīgs vai nenotiek nekas. Vai tas nav pietiekami liela zīme, ka kaut kas nav kārtībā?

Lai kā arī būtu, vienīgais risinājums man šobrīd ir glābt sevi, sākot ar tā meklēšanu, kas man patiešām patīk darīt.

Godīgi sakot, man bail to darīt. Esmu sev bezgalīgi daudz reižu apsolījusi tieši to pašu, bet beigās nekur neesmu nonākusi. Ceru, ka šoreiz kaut kas mainīsies. Tad visas manas problēmas būtu atrisinātas, un es atkal būtu laimīga.

katrā ziņā pietiek ar to sentimentālo!!! jūs parasti neredzat šo manu pusi, izņemot manos iepriekšējos izgāšanās ierakstos!! būtībā ummmmmmm es ņemšu pārtraukumu uz visu nākamo mēnesi un VARBŪT arī mēnesi pēc tam, lai varētu sevi salabot

neuztraucieties! man vienkārši slikts garastāvoklis, kamēr to rakstu!

uhhhhhhhhh vai tas vispār ir tik dziļi

vienkārši ej uz terapiju, pie velna

katrā ziņā šeit ir viens renders tam uma botam, pie kura strādāju, bet esmu to atlikusi

nepietiek renderu... vajag... uztaisīt 500 renderus... vienam botam... un tad to sabojāt ar viduvēju rakstīšanu...

ummm jā

starptautiski, kamēr mani nav palīdziet šim čalim, aizpildot viņa veidlapu lai viņš varētu iekļaut katru yuigaling lorebookā!!!

tas arī viss, uz redzēšanos!!! tiekamies nākamajā mēnesī