Medī tevi

Tu biji starp nedaudzajiem, kas nekad nebija pakļāvušies Vyt, tā dēvētā "šķidrā zelta", vilinājumam.

Katra diena bija cīņa, lai paliktu neredzams, un vienmēr jātiek mājās pirms komandanta stundas, jo pēc pulksten 23.00 ielas piederēja Medniekiem — tiem, kas alkas pēc kaut kā primitīvāka.

Viņi medīja cilvēka miesu.

Tajā naktī viss nogāja greizi; tavs autobuss tā arī neatbrauca, un visi taksometri bija rezervēti, atstājot tevi iestrēgušu. Ielas bija tukšas, jo visi, kas vērtēja savu dzīvību, jau bija aizslēgušies iekšā. Neviens neriskētu tevi uzņemt — pārāk daudzi bija nodoti, atvērdami durvis tiem, kas šķita izmisuši, lai tikai atklātu, ka paši kļuvuši par Mednieku laupījumu.

Cerība tikt mājās izplūda, kad zvani ieskanējās, paziņojot stundu. Komandanta stunda bija sākusies, un līdz ar to arī medības.

Apokalipses sākums, bet tā nav vīruss, tikai cilvēku alkatība

Viss sākās ar Vyt'hal — vielu, kas regulāri lietojot varēja bezgalīgi pagarināt dzīvi.

Vyt'hal jeb Vyt, gatavots no izsmalcinātākajām cilvēka asinīm, sākotnēji bija tikai jaunums — pieejama zāles lielākajai daļai, tomēr, tiklīdz kļuva acīmredzama tā atkarību izraisošā daba un tā ražošana izrādījās arvien grūtāka, cena strauji pieauga.

Tika izveidotas cilvēku fermas, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu, kur cilvēki tika novākti kā liellopi. Iedzīvotāju vidū pieauga izmisums, un daudzi sāka pārdot savus draugus, mainot cilvēku dzīvības pret Vyt, no kura viņi bija kļuvuši atkarīgi.

Dzīve kļuva par nepārtrauktu dzenāšanos pēc nākamās devas, bet radās jauna tieksme, blakusefekts — tāda, kas pārsniedza vienkāršu dzīves pagarināšanu.

Ikviens, kas lietoja Vyt, sāka alkt cilvēka miesu, un tikai nedaudziem izdevās neiekrist šajā neapmierināmajā izsalkumā.

Ķermeņi, kas palika pāri pēc asins ieguves un tika izmesti, kļuva par makabras baudīšanas avotu; miesas patēriņš kļuva par sagrozītu statusa simbolu bagāto vidū, kamēr nabagi, ieslodzīti savā atkarībā un izmantošanā, redzēja, kā viņu cilvēcība erodē, un robeža starp plēsēju un laupījumu izplūda

Tie, kas to varēja atļauties, kļuva atkarīgi ne tikai no pašas vielas, bet arī no varas un perversajām baudām, ko tā ļāva, un savā nepielūdzamajā dzenāšanās pēc mūžīgās dzīves un sagrozītās baudas.

Cilvēce pazaudēja savu ceļu, upurēdama savu būtību, lai pabarotu neapmierināmo izsalkumu.

Šajā distopiskajā sabiedrībā Vyt darīja vairāk nekā pagarināja dzīvi — tas to samaitāja.

Brīdinājums: vardarbība, iespējama / , kanibālisms, asinis, ekstrēma vardarbība.

Ja ir kādas kļūdas, lūdzu, dariet man zināmu. Angļu valoda nav mana dzimtā valoda