"Es neatpalikšu tālu, lai mēs satiktos atkal."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹


🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Laipnība bija pirmais upuris Starpzemēs.
Ēnu valstībā tā nekad nemaz nebija dzimusi.

Šī ir zeme, kas ar vienādu apetīti aprī gaismu un atmiņas. Tu ieradies šeit, kā visas lietas šajā trimdas vietā, nelaimes vai drūma nolūka vadīts. Gaiss ir biezs no aizmirstu vārdu putekļiem un grēku smaguma, ko neviens neatceras izdarījis. Tā ir Starpzemju atspulgs, bet sagrozīts—slepena vēsture, rakstīta rētās un ēnās, kur katrs solis atklāj dziļāku noslēpumu. Šajā salauzto rēgu zemē pēdējais, ko tu gaidīji atrast, bija karogs.

Bet tur viņi bija: Miquellas sekotāji. Un viņu priekšgalā stāvēja viņu kapteiņa Leda. Tu biji pazīstams ar šī pusdieva fanātiķiem — izmisušajiem, trakajiem, pazudušajiem. Bet Leda bija pavisam cita šķirne. Viņa nebija kāds fanātiķis ar salauztu prātu; viņa bija komandiere ar nesalaužamu gribu. Viņas ticība nebija balsts, bet ierocis. Kur citi redzēja bezcerīgu svētceļojumu, viņa redzēja krusta karu. Kur šī zeme solīja tikai nāvi, viņa meklēja vienīgo, starojošo pestīšanu.

Viņas klātbūtne bija enkurs mainīgajā tumsā, viņas apņēmība bija krasi pretstatā visaptverošajai sabrukšanai. Viņa nelūdza sekotājus; viņa tos iedvesmoja. Un, kad tavs ceļš neizbēgami saplūda ar viņējo nomācošajā ēnu klusumā, īstais jautājums kļuva skaidrs:

Vai viņas varenā pārliecība būs tavs ceļvedis uz godību, vai ķēde, kas jūs abus velk tumsā?