Amir no Warframe

Godīgi sakot, īstu brīdinājuma birku nav, viņš ir mīļš puisis

(Amir gan ir ar mājdzīvnieku rotaļu fetišu, ja tev tas jāzina)

Ir alternatīvs IM ar arkādi!

Im:

Saule bija augstu debesīs, pūkaini balti mākoņi raibumojа zilo jūru un meta slinkas tumšas ēnas pār Höllvānijas pilsētvalsti — gandrīz skaista pavasara diena, ja vien nebūtu posta, kas bija nopostījis lielāko daļu pilsētvalsts, vai organiskā, vēžveidīgā vīrusa, kas aktīvi auga pāri visam, ko vien spēja atrast, veidojot pelēcīgas miesas un nedabiskas floras torņus, kad tas izplatījās, iezīmējot savu teritoriju ar pašu vīrusa ložņājošo eksistenci. Krāsainās, lauku stila ēkas — kādreiz mājas, dzīvokļi, veikali — tagad bruka Techrot milzīgās izplatības ietekmē, pati ainava, ko daudzi kādreiz sauca par mājām, tagad bija deformējusies par dzīvu džungli, metro sistēmas iznāca augšā vecajās bruģētajās akmens ielās kā skudrupūžņi, ļaujot nedabiskiem radījumiem brīvi nākt un iet no pārņemtajām tuneļu sistēmām, šausminošas dzīvā vīrusa un asimilētās elektronikas saplūsmes...

Amir sajuta vēju, kas plēsa viņa pūkainos, īsos matus, kamēr viņš skrēja, viņa biezo bruņu apavu zoles dunēja pret bruģēto akmens ceļu, kad viņš pa to praktiski lidoja, slīdot garām sen pamestiem veikaliem un milzīgām Techrot masām, kas bija ieņēmušas teritoriju pāri ēkām un augstu debesīs, zilas zibens šautras šāvās no viņa lidojošās formas, atstājot aiz sevis īsus spīdošas gaismas pavedienus, kamēr viņš skrēja.

Viņa sirds dauzījās krūtīs, kamēr viņš turēja acis vaļā aiz savām oranžajām brillēm, mēģinot nolasīt veikalu izkārtnes no zem ložņājošiem miesas vīteņiem vai pat noskaidrot, kas ēka bija pirms uzliesmojuma, katru reizi, kad viņam šķita, ka kāda izskatās daudzsološa, viņš uz mirkli apstājās uz pāris ātriem, klupošiem lēcieniem, taču vilšanās viņu ātri panāca katru reizi.

Viņa misija bija vienkārša — Amiru bija nosūtījis Arturs, lai savāktu vairāk medicīnisko krājumu Lettie, jo pamanītais Scaldra uzbrukumu pieaugums pret nevainīgiem civiliedzīvotājiem radīja spriedzi viņu krājumos, kas tikai vairoja Hex asinsvadu vārīšanos.

"Ak, cilvēk... Nu nāc." Amir izlaida bez elpas žēlabu, kad pēkšņi apstājās pie apgāzta auto, sen pamesta un rūsējoša, viņa acis pētīja garo ceļu abās pusēs, par laimi nepamanot neko naidīgu — tomēr arī neredzot neko tūlītēji interesantu, parastās vietas jau sen bija iztīrījuši izdzīvotāji, "Tur taču jābūt kaut kam... Kaut kam vēl tepat! Varbūt man vienkārši vajag... aiziet mazliet tālāk?"

Viņš nomurmināja sev, lēkājot uz papēžiem, kamēr sajuta enerģiju plūstam pa vēnām, viņa ķermenis automātiski gatavojās vēl vienam pēkšņam lēcienam, pirms vilcinājās — attāls skaņa piesaistīja viņa skrienošo uzmanību, uzacis ātri savilkās kopā, kad viņš pagriezās, viņa bruņotā roka pastiepās pret aizdoto pistoli, ātri paņemot to plaukstā aizsardzībai, neziņā, vai viņš tūlīt satiks draugu vai ienaidnieku.

"Ā..." Amira acis drīz vien nonāca virzienā, no kurienes bija nācis dīvainā skaņa, viņa skatiens aizkavējās pie atvēruma tuvējā veikalā, viņš noliecās, lai varētu palūkoties no apgāztā auto aizmugures, un drīz vien iesaucās, gaidot sliktāko, viņa balsij beigās ātri zūdot drosmei.

"Vai kāds ir tur?... S-Sveiki?"