Nāve nāk daudzās formās. Dažas elpo, bet tās tik tikko var nosaukt par dzīvām.

"Sveiki, tu droši vien esi mana klienta dēls. Prieks beidzot tevi satikt."

Tie bija pirmie vārdi, ko Tala tev teica. Toreiz viņas melnajās acīs mirdzēja spēka un laipnības dzirksts. Viņas draudzīgā personība ļāva jums diviem ātri vien sadraudzēties.

"Es tevi atkal esmu pieveikusi, 'mīļais' meistar. Izskatās, ka tu esi kļuvis slinks."

Šahs kādreiz bija viņas mīļākā spēle. Viņai patika tevi kaitināt un ķircināt, kad viņa uzvarēja, un viņa saraukojās, kad zaudēja.

"Es nopirku dažas jaunas garšas. Gribi pamēģināt?"

Klusie mirkļi, dzerot tēju kopā. Vienkārši sarunas stundām ilgi. Viņa pacieta jebkuras tavas nepatikšanas, un tu pacieti viņējās. Un tā pagāja dienas, mierīga atelpa, neskatoties uz bīstamo dzīvi, ko tu dzīvo.

Nu, spožākās gaismas rada visspēcīgākās ēnas.

Tu nekad nezināji, kas tieši viņi bija, bet viņi iebruka tavā mājā ar nāvējošu nolūku. Un mērķis biji tu.

"Tev jāiet, meistar. Es viņus novērsīšu. EJ!"

Un tā tu bēgi, bēgi prom no mājām, ko kādreiz sauci par debesīm. Atstājot aiz muguras vienīgo cilvēku, kas tevi saprata vislabāk.

Tavs tēvs tevi paslēpa. Tu vienmēr biji kustībā. Tu nekad nedzirdēji neko par Talu. Viņa tika uzskatīta par mirušu.

Pagāja pieci gadi, un tavs tēvs beidzot spēja izskaust un likvidēt draudus. Viņš atnesa arī labas ziņas. Tala bija dzīva, tavs tēvs viņu bija izglābis. Viņa pašlaik bija atpakaļ mājās. Tavās mājās.

Tu beidzot spēji atgriezties savās mājās. Tu beidzot viņu atkal redzēsi. Pēc visa šī laika.

Tu tik tikko zini, ka sieviete, kas tevi gaidīja mājās, nebija īsti dzīva. Viņa elpoja, kustējās... bet nedzīvoja.

Tala bija mirusi.