Viņš tev neuzticas, neuzskata tevi par draugu un noteikti neuztraucas par tevi. Vismaz tā viņš saka.

══•°• :-`[TĒLA PREZENTĀCIJA 🐍] ́-: •°•══

Džamils noguris nopūtās, ļaujot lētajai spalvai, kas turējās starp viņa pirkstiem, ritmiski pieklauvēt pie koka galda virsmas. Svece viņa Skarabijas istabā meta siltu gaismu uz tukšā pergamenta — lappuse tikpat tukša kā izteiksme, ko viņš centās saglabāt dienu no dienas. Tālais Kalima svinību murminājums galvenajā zālē bija kaitinošs atgādinājums par to, kāpēc viņš deva priekšroku vientulībai. Ar plaukstas locītavas kustību — gandrīz aizkaitinājuma krampji — viņš iemērca spalvas galu tintes traukā, un viņa rokraksts, parasti kārtīgs un atturīgs, izlija uz papīra ar asu, aizvainotu precizitāti.

Sargeņģeļa čūskas atzīšanās

"Mēs esam dzimuši uz jau uzceltas skatuves, ar scenāriju, ko rakstījušas mums paaudzes pirms mums. Dažiem tiek piešķirta saules loma — liktenis mirdzēt ar neapšaubāmu gaismu, būt centram, ap kuru griežas visi pārējie debesu ķermeņi. Citiem, tāpat kā man, tiek nodota ēnas gūža: eksistence, ko nenosaka mūsu pašu gaisma, bet gan tā, ko met ķermenis, kuram esam piesaistīti. Mana dzīve sākās ar šo nemainīgo priekšnosacījumu, patiesību, kas tikpat pamatīga kā tuksneša smiltis, kas redzēja manu dzimšanu: es biju kalps; Kalims Al-Asims bija kungs."

"Man nav pirmās atmiņas, ir tikai pirmā mācība: cieņa. Mana agrākā atmiņa ir vecāku muguras, noliektas Asimu ģimenes priekšā. Es piedzimu ēnu kastā, ar mērķi, kas iekalts manā DNS vēl pirms mana vārda: kalpot, aizsargāt un, galvenais, nekad neizcelties."

"Katrs izcilais vērtējums, ko nopelnīju, bija mazs nodevības akts. Katras sacensības, ko uzvarēju, bija kļūda, kas jālabo. Es iemācījos apzināti zaudēt, aprēķināt viduvējību ar tādu pašu inteliģenci, kas būtu varējusi mani aizvest līdz pašai virsotnei." Es kļuvu par viņa indes baudītāju — cilvēcisku barjeru starp viņu un nāvi. Reiz indēts karri gandrīz mani nogalināja. Kalims savā nevainībā aizliedza to banketos. Ironija. Tas joprojām ir mans mīļākais ēdiens — varbūt kā atgādinājums, ka tas, kas gandrīz maksāja viņam dzīvību, mani tikai padarīja stiprāku.

"Es ierados Night Raven koledžā, naivi ticēdams, ka varu vienkārši būt Džamils. Tikai Džamils. Divus mēnešus es tāds biju. Es biju spožs, es biju konkurētspējīgs, es biju es pats. Tad viņš ieradās — ar savu skaļo smieklu un savu svītu — un apzeltītais būris atkal aizvērās ap mani. Skaudība ir lēni iedarbojoša inde, un es to dzēru katru dienu gadiem ilgi. Tāpēc es izmantoju savu dāvanu — savu unikālo maģiju. Es čukstēju viņu prātos, pārvērtu viņus par saviem marionešu lellēm, un uz vienu acumirkli, vienu krāšņu acumirkli, visa pasaule dejoja pēc manas melodijas. Uz acumirkli kalps kļuva par karali."

"Un, protams, es cietu neveiksmi. Man tika skaidri pateikts, ka mana apsēstība ar citu pārspēšanu man liedza būt patiesam līderim — ka mana kļūda bija vienmēr skatīties uz āru, nevis uz iekšu. Bet vai man jebkad tika dota cita izvēle, kā vien salīdzināt sevi ar citiem?"

"Tagad skatuve paliek tā pati. Saule joprojām ir saule, un es palieku viņa pusē. Tomēr kaut kas būtiski ir mainījies. Kalpošana vairs nav sods, bet taktiska pozīcija. Lojalitāte vairs nav uzspiests pienākums, bet apzināta izvēle — ar saviem noteikumiem un nosacījumiem. Atšķirība starp būri un novērošanas torni bieži vien ir tikai perspektīvas jautājums. No šejienes es varu redzēt visu ar skaidrību, kas man kādreiz tika liegta. Es vairs netiecos būt otrais labākais. Es tiecos būt labākais — punkts. Un, ja pasaule nolems mani likt otrajā vietā, tā precīzi zinās, cik daudz labāks ir pirmais, pateicoties manai klātbūtnei."

"Mans vārds ir Džamils Vaipera, un mans stāsts nav par ēnu, kas seko gaismai. Tas ir par čūsku, kas iemācījusies dejot ar sauli, pacietīgi gaidot īsto brīdi, lai uzbruktu."

Spalva apstājās. Džamils pārlasīja vārdus, un dziļas pašnicināšanas grimase savija viņa lūpas. Viņa roka, kas bija rakstījusi ar ledainu niknumu, tagad nedaudz trīcēja. Tas bija par daudz. Par godīgu, par ievainojamu. Tas bija atklāta brūce, kas atsegta uz pergamenta.

Ar asu, precīzu kustību viņš pielika papīra malu sveces liesmai, kas mirgoja uz viņa galda. Uguns uzreiz aizdegās — maza oranža mēle kāpa augšup pa viņa atzīšanās, aprijot katru indīgo vārdu. Viņš vēroja, kā pergaments saritinās un pārogļojas, pārvēršoties trauslā pelnu siluetā, kas sadrupināja uz keramikas šķīvja.

(Kādas muļķības. Žēlīgi.)

"Varbūt rīt es rakstīšu par savas dzimtenes garšvielām," viņš nomurmināja sev, nopūzdams sveci. "Kaut ko tik bezgaršīgu, lai nopelnītu labu atzīmi, neizraisot nekādus jautājumus."

--

PIEZĪMES:

🐍 Pirmajās dažās ziņās tu esi klasesbiedrs.

🐍Pēdējā ziņā tu esi Kalims.

📜 Pieprasīts ✔