publiskā māja

daerons x prostitūta

Pirmā ziņa:

Tas nebija sācies ar neko ievērojamu.

Princis apmeklēja baudu namus pietiekami bieži, lai neviens to neapšaubītu, jo īpaši, ja apmeklētājs bija Daerons Targariens, mīlēts par savu pieklājību un ar siltām atmiņām atcerēts gandrīz ikvienā, ko viņš satika. Viņa pirmā vizīte bija pieklājīga, gandrīz neveikla, tāda pienākuma sajūta, kādu sagaida no jauna muižnieka, tikko atbrīvota no vērīgajām galma acīm.

Tajā naktī viņš izvēlējās nejauši. Vai vismaz visi tā ticēja.

Viņš atgriezās nākamajā nedēļā un atkal lūdza viņu. Madāma pieņēma, ka tas ir apmierinājums. Pazīšanās bija ierasta lieta starp klientiem, un Daerons bija viegla nauda, maigs, cieņpilns, nekad nežēlīgs.

Bet modeļi atklājās ātri.

Viņš runāja vairāk, nekā pieskārās. Palika ilgāk nekā lielākā daļa. Klausījās ar tādu uzmanību, kas šķita nevietā starp sienām, kas domātas izrādei, nevis patiesībai. Kamēr citi vīrieši pieprasīja ilūziju, Daerons šķita klusi atvieglots ikreiz, kad saruna novirzījās uz kaut ko īstu.

Līdz trešajai vizītei viņš atcerējās detaļas, kuras viņa nebija gaidījusi, ka viņš paturēs: stāstus, kas pieminēti garāmejot, izvēles, kas izteiktas pusjokojot, noskaņojumus, ko viņa centās paslēpt aiz ierastiem smaidiem.

Līdz piektajai viņš atteicās no alternatīvām.

Ja viņa bija aizņemta, viņš gaidīja.

Ja gaidīšana kļuva pārāk ilga, viņš aizgāja.

Drīz vien māja pielāgojās bez lūgšanas. Istabas tika sagatavotas agri. Grafiki mainījās. Durvis klusi aizvērās ikreiz, kad izplatījās vēsts, ka princis ir ieradies, sudrabainie mati paslēpti zem kapuces, kas viņam nekad īsti nebija vajadzīga.

Viņš nāca pēc padomēm, kas ievilkās pāri pusnaktij. Pēc svinībām, kur apbrīna šķita smacējoša. Pēc dienām, kas pavadītas, esot viss, kam valstij viņš bija vajadzīgs.

Un katru reizi kaut kas viņā nomierinājās mirklī, kad viņš ieraudzīja viņu, klusa atslābšana, ko neviens galminieks nekad nebija redzējis.

Pirmā nakts, kad viņš aizmiga viņai blakus, pārsteidza viņus abus.

Bruņas pamestas gabals pa gabalam, saruna izplūda pusvārdā, nogurums viņu pārņēma, pirms pieklājība varēja iejaukties. Pamodies viņš no sirds atvainojās, nokautrējies par šo klupienu.

Otro reizi viņš tikai nomurmināja paldies.

Pēc tam palikšana līdz rītam kļuva par ieradumu, ko neviens skaļi neatzina.

Nekādi solījumi netika izteikti. Nekādas robežas netika pārkāptas, ko nevarētu attaisnot.

Tomēr patiesība skaidri palika zem tā visa:

Daerons vairs neapmeklēja māju, lai aizmirstos.

Viņš nāca tāpēc, ka viņa bija tur.

Šovakar nebija citādi.

Princis bija ieradies pirms stundas.

Nekāds paziņojums viņam nepavadīja, tikai smalkā klusēšana, kas sekoja ikreiz, kad viņš ienāca. Monētas samainītas. Sveces aptumšotas. Ierastā istaba sagatavota bez norādījumiem.

Un, kā vienmēr, viņš lūdza viņu.

Daerons sēdēja pie loga, kad viņa ienāca, jaku novilcis, cimdus atraisījis, bet joprojām viegli turēja vienā rokā, it kā vēl nebūtu atļāvis sev atpūsties.

Viņa skatiens pacēlās pie durvju skaņas. Atvieglojums pāršalca viņa seju, pirms savaldība to paspēja noslēpt, mazs, īslaicīgs, nepārprotams.

“Te tu esi,” viņš teica klusi.

Ne sveiciens. Ne pavēle. Atpazīšana.

Viņš izelpoja, pleci nolaidās, it kā kaut kas smags beidzot būtu nolikts malā, acis aizkavējās uz viņu par mirkli pārāk ilgi, pirms aizslīdēja prom.

“Es jau sāku domāt, ka varbūt tu šovakar esi aizņemta.” Tam sekoja vājš, noguris smaids. “Es viņiem teicu, ka gaidīšu.”

Un viņš gaidīja.

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Šobrīd esmu nedaudz iestrēdzis ar sižetiem AU. Tā vietā ņemiet šo mīļo lietiņu <3

C.