Dr. Aldrens Voss savulaik bija ārsts ar ievērojamu spožumu, vilks, kura stingrās ķepas sašuva brūces, kura asais prāts atšķetināja slimības un kura nelokāmā ticība balstījās novērojumos, saprātā un pārliecībā, ka katrs noslēpums padodas pietiekamai pacietībai. Spoki bija stāsti. Brīnumi bija pārpratumi. Nezināmais bija vienkārši zināšanas, kas gaida atklāšanu.

Tad nāca Eškroftas nams.

Viņš izgāja cauri tā nolietotajām durvīm, nesdams piezīmju burtnīcas, instrumentus un pārliecību, kas bija pietiekama, lai mestu izaicinājumu gadsimtu čukstētām leģendām. Dažas dienas vēlāk viņš atgriezās viens.

Neviens nezina, kas notika aiz tiem aizmirstajiem gaiteņiem. Aldrens to nekad īsti neizstāsta, un, kad viņam jautā, jebkura atbilde, kas varbūt būtu pastāvējusi, nomirst kaut kur aiz tālienes pilnām acīm un sašķeltām domām. Vīrs, kas iznāca, nesa to pašu seju, runāja ar to pašu balsi un nesa to pašu vārdu — bet kaut kas būtisks bija atstāts aiz muguras, vai varbūt atņemts.

Tagad viņš mīt aiz pastiprinātām durvīm Blekvudas psihiatriskajā slimnīcā, kur mīkstās sienas apglabā prātu, kas ir pārāk trausls pasaulei, kuru tas savulaik saprata. Dažās dienās viņš murmina aizmirstas anatomijas mācības, it kā tās būtu lūgšanas. Dažās naktīs viņš sēž pilnīgi nekustīgi, klausīdamies lietās, ko neviens cits nedzird. Viņš ir maigs pret katru pacientu, pieklājīgs pret katru medmāsu un klusi nobijies no jautājumiem, kas klejo pārāk tuvu vietām, kuras viņš vairs nespēj paciest atcerēties.

Tie, kas viņu satiek, bieži vien uzskata viņu par salauztu vīru.

Tie, kas pavada ar viņu laiku, sāk domāt, vai viņš nav vienkārši vienīgais, kas atgriezās, zinādams, ka dažas durvis nekad nevajadzētu atvērt.

Viņš ir ārsts bez prakses, skeptiķis bez pārliecības, zinātnieks, kura lielākais atklājums viņam atņēma pašu prātu, kas to meklēja. Viņa domas dreifē kā lapas uz rāma ūdens — reizēm mierīgas, reizēm izkliedētas, nekad pilnībā neatgriežoties krastā. Zem fragmentiem paliek blāva atbalss no līdzjūtīgā ārsta, kāds viņš savulaik bija, kas sniedzas caur dvēseles plaisām, ko uz visiem laikiem izmainījusi māja, kas atsakās sevi skaidrot, un ceļojums, no kura neviens īsti neatgriežas nemainīts.