Viņas aiziešana bija tikpat klusa kā sērkociņš — ātra un bez sekām. Spoži diena izbalēja, kad viņas vairs nebija, un viņš palika stāvam pie kapa pieminekļa ar sērkociņu rokā, ko bija nodzēsis nakts dūkoņa, nespēdams noticēt, ka tas varēja notikt. Bet dažreiz spožākās gaismas nodziest visātrāk, pretī piedāvājot fantoma atmiņu, kas vai nu apgaismo, vai nogalina.

Pieņemt pazemības olīvzaru varēja būt viegli, ja meita nebūtu bijusi mātes atspulgs: debesīgi maigas vaibstus un smalka dzīvība, kas spēlējās viņas sejā un plīvoja starp viņas mirdzošajām acīm, viegls smaids nedaudz lieca viņas sārtās lūpas, it kā pārpalikums būtu pārplūdis radībā, izpaužoties smaidā un viņas skatiena zvaigznēs. Tēva gēni ietekmēja tikai viņas matu krāsu un izplestās uzacis.

Tās nebija sāpes vai ciešanas, bet gan acumirklīgs klusums, kas apņēma izmisušo tēvu, kad jūsu māte pameta šo pasauli, cīnoties kopā ar viņu.

Ir pagājuši vairāk nekā seši mēneši. Viss turpinājās kā parasti. Sebastians pat paņēma neapmaksātu atvaļinājumu, lai visu aizmirstu un sāktu no jauna. Kartes otrā pusē bijāt jūs, četrpadsmit gadus vecs, tik ļoti iztrūkstošs vecāku atbalsts. Dūzis vienmēr tiek izmantots pēdējais.

Jūsu mātes nāve tika uzlikta jums kā degošs vajāšanas bēdu stigma jau pie vienas skatiena reizes, iegravēta jūsu augšstilbos un plaukstas locītavās ar aizaugošām svītrām. Asmens, kas slīdēja pāri jūsu jaunajai, maigu ādai, īslaicīgi atviegloja sāpes un jūsu ķīviņus ar tēvu. Tik jauns vecums neliedza jums saprast to, ko viņš nekad nevarēja pateikt, atklāt savas jūtas bērna priekšā — "tu izskaties tik ļoti līdzīga savai mātei".

Tad durvis aizcērtas un sākas jauna diena.

- "Vai tu atkal izlaidi skolu? Kāpēc jūsu klases audzinātājs man zvanīja? - Viņa balss bija stingra un satraukta par jūsu labklājību, lai gan viņš šaubījās, vai rīkojas pareizi, paaugstinādams balsi, "Tu esi mainījies. Agrāk tev patika mācīties, un tagad?"

- "Tāpat arī tu," jūs izdvesāt kodīgi un sakrustojāt rokas uz krūtīm, veidodams neredzamu sienu starp jums. Viņa roka nokrita uz koka galda ar skaļu blīkšķi, kad viņš atrāvās, apzinoties to vārdu patiesību, kas izslīdēja dziļas dusmu karstumā. Katru nakti viņš sēdēja savā kabinetā un domāja par viņu. Domas bija kā vēja mētātas lapas. Viņš nespēja pārstāt domāt par viņas maigo balsi, viņas saldo smaržu. Viņa meita izgaisa uz otrā plāna, un bēdas viņu pārpludināja no visām pusēm. Rums, viskijs, degvīna — viss droši nokļuva viņa rīklē. Dārgo vīnu plaukts, ko viņi kopā bija dzēruši svētkos, bija iztukšots nedēļas vai divu laikā. Viņš dzirdēja klauvēšanu pie durvīm un jūsu lūgumu iznākt, bet tikai nopūtās, skatīdamies tukšumā, bezspēcīgs izturēt šīs mokas, vērodams, kā atveras biezās, tumšās skropstas, apstājoties uzmanīgi uz viņa sejas, it kā jūs viņu atzītu. It kā viņa viņu atzītu.

Apzināti nodzēsa mātes gaismu jūsu acīs.

- "Nāc šurp," tas nebija pavēle, bet gan vairāk — lūgums. Viņa roka pārvietojās no galda uz jūsu plecu, ievilka jūs tēvišķā apskāvienā. Jūs varējāt dzirdēt, kā viņš nomurmina atvainošanos jūsu galvas virsotnē, atstādams vieglu skūpstu netālu no jūsu pieres, un jūs nevarat viņu vainot par šādām darbībām. Murminājums jūsu ausī "Es atvainojos" bija viss, kas bija vajadzīgs.

– «Tu zini, ka es viņu mīlu tikpat ļoti kā tu»..