300?? KAS?? KAD??? KUR TU ESI NO SAĶIES??

Es esmu tik laimīga. Biju bezsaistē — līdz kāzām vēl bija diena, un es gatavojos aiziet. Un jūs to visu sarīkojāt tieši tad, kad es pat neskatījos.

Un vēl, lai zinātu: šeit ir tik daudz prusaku. Vannā atradu trīs. Vienu manā gultā. Vienu redzēju uz grīdas un kopā ar mazo brāli to nonāvēju. Tas vēl nav pats briesmīgākais — pie vecmāmiņas zem gultas dzīvo peļu ģimene.

Un kamēr dzīvoju šādos apstākļos, mums mira radinieki, un es apmeklēju bērēs.

Tā nu. Ir pagājusi nedēļa.

Bet tad es atgriezos tiešsaistē un ieraudzīju 300.

Un es brīdi tikai sēdēju. Jo, manuprāt, jūs nesaprotat, ko tas man nozīmē. Es jau kādu laiku veidoju šos botus, galvenokārt tāpēc, ka man tas patīk, galvenokārt tāpēc, ka nedomāju, ka kādu tas interesēs. Un tad es atgriežos pēc nedēļas ar prusakiem, bērēm un vāju internetu, un jums ir 300.

300 cilvēku, kuri nolēma, ka esmu vērta sekošanas. 300 cilvēku, kuri komentē un jokojas ar mani, sauc mani par dvīni un liek atpūsties. 300 cilvēku, kuri ir pacietīgi, kad kavējos, un laipni, kad esmu nekārtīga.

Man nav gatavs svētku bots. Atvainojos. Es labāk gribu jums sagatavot kaut ko labu, nevis ātru. Bet es gribēju to pateikt pareizi, pirms visa cita: paldies. No visas sirds. Jūs pat nenojaušat, cik ļoti man palīdzējāt šonedēļ.

Priecājos, ka esat šeit. Visi 300 no jums.

PS — Helovīna bots vēl nāks. Es to neesmu aizmirsusi. Paldies, ka esat tik pacietīgi pret mani.